Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 30

Vašingtona, psihiatriskā klīnika " Moonlight "
8. decembris, 13:12

   Jau vairākas dienas neesmu satikusi Marku. Pat redzējusi no attāluma nē. Bet, godīgi sakot, ar bailēm gaidu to dienu, kad viņš pie manis atkal iegriezīsies. Nezinu kā izturēties. Smaidīt un izlikties, ka nekas nav noticis? Runāt ar viņu tā pat kā līdz šim? Nē, šaubos, ka to maz spētu. Bet vismaz jāsaka, ka šis negaidītais skūpsts mani atkal ir uzvedis uz pareizā ceļa. Manī parādījies dzīvesprieks, neskatoties uz pēdējā laikā piedzīvoto.
   Pēdējās dienās pie manis atkal sākusi iegriezties Gabija. Nu vairs ne kā draudzene, bet gan fizioterapeite. Dakteris atļāvis man atsākt nodarbības un izkustēties no gultas. Brūce dzīstot labi, un, ja es rīkošoties apdomīgi, kustības man nākšot tikai par labu. Ar katru dienu man izdodas aizvien labāk. Visas savas emocijas un domas šobrīd novirzu tieši fiziskajām aktivitātēm. Jūtu kā ar katru nodarbību kļūstu spēcīgāka. Nu jau spēju pati paspert dažus soļus, neturoties pie sienām. Arī līdzsvara sajūta atgriežas. Kā Gabija man apgalvo – drīz kustēšos tā, ka nemaz nevarēs pateikt, cik nopietnu operāciju esmu piedzīvojusi.
   Ar Gabiju mēs vairs nerunājam par neko citu kā vien nodarbībām. Es viņai apsolīju, ka nevienam neteikšu par viņas tēvu un viņa netīrajiem darījumiem. Savu solījumu es pildīšu un ar to arī ir apsīkušas manas un Gabijas sarunas par šo tēmu. Varbūt tā arī ir labāk, jo tādējādi es varu pilnībā nodoties viņas vadītajām nodarbībām, nedomājot par neko citu.
   Šodien ir īpaša diena. Gabija vakar teica, ka šīs dienas nodarbība būšot pavisam citāda. No ierastās izkustēšanās te pat slimnīcas istabiņā, man būšot iespēja doties uz viņas kabinetu, kurš aprīkots ar dažādām iekārtām, kas spēs atvieglot manu atlabšanu. Gaidu šo nodarbību ar nepacietību, jo esmu tik ļoti nogarlaikojusies šajās četrās sienās, ka nokļūšana citā vidē visnotaļ varētu man nākt tikai par labu.
   Drīz pēc pusdienām Gabija atnāca pie manis. Uzdevusi pāris jautājumus par šīs dienas noskaņojumu un pašsajūtu, mēs devāmies ārā no slimnīcas istabiņas. Sajutos tā it kā dotos ceļojumā. Pašas spēkiem soļoju pa gaiteni uz priekšu, plašu smaidu rotājot seju. Ceļš šķita tāls, taču iespējams tā likās tikai tāpēc, ka jau krietnu laiku nebiju bijusi tālāk par pāris metriem ārpus savas istabas. Jutos lepna, ka tomēr pati, iztiekot bez Gabijas palīdzības, beidzot biju nonākusi līdz telpai, kuras durvis rotāja metāla plāksnīte ar uzraktu – dr. Morica. Ieejot tajā, man bija liels pārsteigums, cik tā bija plaša. Līdz šim šķita, ka mana slimnīcas istabiņa ir plašākā telpa klīnika, bet šis pārspēja visu. Tā bija reizes trīs lielāka par istabu, kurā pašlaik mitinājos, gaumīgi iekārtota. Tajā bija darba zona, ar koka galdu, plauktiem, kuros sakrautas papīru mapes, kā arī zona pacientiem – plašs laukums, noklāts ar mīkstu paklāju, uz kura atradās lielas gumijas bumbas, pie sienas piestiprinātas dažādas virves, riņķi, dažādi trenažieri. Un šeit bija ļoti daudz augu. Sajutos kā džungļos, taču atrašanās starp tiem sagādāja tik lielu prieku, jo tik sen nebiju bijusi laukā un ieelpojusi svaigo dabas aromātu, ka šie augi atkal manī atgrieza brīvības sajūtu.
   Šajā telpā es nebiju vienīgā paciente, uz paklāju sēdēja vēl trīs sievietes. Gabija pēkšņi ierunājās:
- Tā, mīļās dāmas, šodien padarbosimies pavisam citādi kā parasti. Gribu jums iemācīt kā ierastos vingrinājumus var izpildīt arī divatā.
   Tālāk mūs sadalīja pa pāriem. Tiku komandā ar kādu sievieti, ap gadiem trīsdesmit, kurai bija nopietnas problēmas ar muguru. Pildījām dažādus vingrinājumus, kas ļāva gan izkustēties, gan nostiprināt muskuļu masu. Tas bija tieši laikā. Tik ļoti biju noilgojusies pēc sabiedrības. Vienalga kādas, svarīgi bija tikt cilvēkos un nedaudz pakomunicēt. Tas tik ļoti palīdzēja man atbrīvoties, ka nepamanīju paejam divas stundas treniņā un ar nožēlu secināju, ka laiks doties atpakaļ uz slimnīcas istabiņu.
- Sen nebiju redzējusi tevi tā smaidam. – Gabiju, atpakaļceļā uz istabiņu, teica.
- Jā, kaut kas šāds sen man jau bija vajadzīgs. Paldies. – es noteicu un uzsmaidīju viņai.
- Nesaki man par ko tādu paldies. Es tev vēlējos sagādāt prieku, jo tu esi jaukākais un patiesākais cilvēks, ko šeit esmu satikusi. Neļauj šai klīnikai atņemt tev to, jo tas ir tavs lielākais dārgums. Tava personība spēs uzveikt visus šķēršļus, kas tev tiek un tiks likti ceļā.
   Ko tādu dzirdēt no praktiski nepazīstama cilvēka bija patiesi jauki. Es vien mulsi pasmaidīju, nesakot ne vārda. Mana personība? Tā ir kļuvusi daudz stiprāka un varenāka par to, kas man piemita pirms nokļūšanas klīnikā. Ja agrāk šķitu tik trausla un ievainojama, tad tagad mani nespēja līdz galam salauzt pat nesen atdzimusī mamma un fakts, ka esmu slima ar kaut kādu biedējošu slimību.
   Nokļūstot istabiņa, Gabija man palīdzēja iekārtoties gultā. Pārliecinājusies, ka ar mani viss ir kārtībā, viņa mani atstāja vienu. Pēc nodarbības sajutos tik nogurusi un iztukšota, ka līdz vakariņu laikam nolēmu nedaudz nosnausties. Taču tiklīdz noliku galvu uz spilvena, un nedaudz pagrozījos, cenšoties iekārtoties nedaudz ērtāk, sadzirdēju kaut ko iečaukstamies zem baltos pārvalkos ietītā spilvena. Pacēlu to uz augšu un ieraudzīju baltu aploksni. Tā bija vēstules. Es, atstutēju spilvenu pret gultas malu, un apsēdos sēdus, uzreiz sākot pētīt vēstules saturu. To bija rakstījusi mana draudzene Megana. Tātad vēstuli ir atnesis Marks. Skumīgi šķita fakts, ka viņš nogaidījis īsto momentus, kad esmu prom no istabiņas, un atnesis to tieši tobrīd. Viņš patiesi speciāli no manis izvairās. Bet, ilgi nelauzot par to galvu, es sāku lasīt Meganas rakstīto vēstuli:
- “ Čau, mana mīļā!
   Nu gan esi atradusi īstu uzticības personu klīnikā. Es nedaudz pazondēju Marku, un patiešām viņš ir tīrs, ne miņas no tā, ka viņš par kaut ko spētu melot un tīt ap pirkstu mūs, sakot, ka ir mūsu pusē, lai atrisinātu šo starpgadījumu. No sākuma īsti neuzticējos viņam, jo šaubījos, ka tā var sagadīties atrast cilvēku, kurš ieinteresēts palīdzēt, bet jāatzīst, ka kļūdījos. Un smuks jau viņš bez gala, bet labi, ne par to šoreiz stāsts.
   Mēs ar Marku bijām pie Bena draudzenes. Nabadzīte galīgi satriekta, ļoti pārdzīvo notikušo. Viņš vienkārši pateicis, ka viņa nekad viņam nav interesējusi, vienkārši gribējis nedaudz izklaidēties. Un bērns vispār neesot bijis plānots, lai gan viņš pat nebrīnoties, ka tas nav viņa bērns. Saproti? Tas pilnīgi neizklausās pēc tā klusā un miermīlīga čalīša, kādu līdz šim pazinām. Tad savācis visas savas mantas un aizbraucis. Tiesa, pārskaitījis uz viņas konta prāvu naudas summu, kas arī esot savādi, jo viņš, strādājot kādā uzņēmumā, ko sauc “M & G” par administratoru, nekad mūžā tādu summu nevarētu nopelnīt. Kad jautājām, kā Bens izturējies pēc tā vakara vasarnīcā, viņa draudzene apgalvoja, ka ļoti savādi. Visu laiku saņēmis kaut kādus zvanus, mājās bijis ļoti reti un nervozējis ik reizi, kad kāds pieklauvējis pie mājas durvīm. Tā izklausās pēc iebiedēšanas. Markam bija pazīstams kāds draugs, kurš ir riktīgs tehnoloģiju pavēlnieks. Centāmies noskaidrot, ar ko Bens sazvanījies ap augusta divdesmitiem datumiem, bet to visu apgrūtina fakts, ka šobrīd Bena telefons ir izslēgts un pagājis tomēr ilgs laiks. Bet mēs turpinām rušināt un ceru, ka drīz nonāksim pie kādas atbildes, jo man šķiet, ka tieši Bens ir tas, kurš mums var palīdzēt. Tik būtu labi, ja viņu varētu atrast. Marka draugs saka, ka pēdējo reizi telefons bijis ieslēgts Vācijā, Marks teica, ka plāno tuvākā laikā doties uz konkrēto adresi Vācijā un noskaidrot, ko konkrētāku. Man jau šķiet, ka tas ir neprāts, braukt tādu gaisa gabalu, nezinot īsti vai tas ko dos, taču viņš saka, ka brāļa dēļ gatavs braukt kaut vai uz pasaules malu.
   Ā, un vēl jau tas savādais tipiņš, kas tavu māju remontē. Nezinu vai tu zini, bet izrādās, ka tovakar arī viņš bija tajā ballītē, lai gan Kriss apgalvo, ka nav aicinājis un pirmo reizi viņu redzot. Vai nav savādi? Marks bija pie tava tēva un noskaidroja, ka arī tas tipiņš ir ar galiem. Vienkārši nozudis. Pie tam strādājis pie jums ar viltotiem dokumentiem, jo, kad tavs tēvs devies uz policiju, lai ziņotu par viņa pazušanu, jo izrādās tavs tēvs viņam samaksājis lielu naudas summu uz priekšu par vēl nepadarītu darbu, policija viņam pateikusi, ka tāda persona vārdā Mileas Brozings nemaz nepastāv. Es tev teikšu, ka te darbojas vesela banda, un nu vairs nav šaubu, ka tevi kāds cenšas iegāzt. Tev palīdzēt cenšas arī Merlina. Viņa savukārt nolīgusi kaut kādu detektīvu. Viņas papucītis to negribīgi sponsorējot. Nezinu, cik tas ir noderīgi, jo pagaidām nav devis nekādu noderīgu informācju, bet cerams, ka no viņa beigās būs arī kāds labums, jo tagad no svara ir pat vissīkākais fakts. Nu redzēs, tagad gaidām kādu ziņu no Marka drauga – hakerīša, kā iesaucām viņu – un tad jau Marks dosies uz Vāciju. Tu tur turies, mēs visi esam ar tevi un drīz jau kafejnīca par šo visu gardi pasmiesimies. Ziņošu arī turpmāk par notiekošo.

Mīlu, Megana.

P.S. Sabužini Marku, pēdējā laikā viņš izskatās galīgi sadrūmis. ”
   Jā, sabužināt Marku, diez kā to paveikt, ja viņš no manis izvairās. Beidzot kāds man pastāsta arī par to, kas notiek ārpusē, lai arī neticamas lietas tur atgadās. Tieši šobrīd istabā iespīdēja spožs saules stars, kurš man lika saprast un apjēgt, ka iespēja kādu dienu iziet no šīs klīnikas, tomēr pastāv.