Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 35

Vašingtona, psihiatriskā klīnika "Moonlight"
12. decembris, 10:13

   Jau atkal mazais puisītis vārdā Mariass gulēja Barbaras rokās. Ilgi noraudzījos mazuļa sejas vaibstos, cenšoties tajos saskatīt līdzību ar viņa mammu. Viņa zodā bija iespiedusies bedrīte, matiņi biezi un melni kā ogle, šaura sejas uzbūve ar lielām acīm kā konfektes. Ne miņas no līdzības ar māti. Bet tā jau saka, ka pirmajos dzīves mēnešos zīdainis līdzinoties tēvam. Kaut kur plašajā pasaulē atrodas arī Mariasa tēvs. No Barbaras sapratu, ka viņš sitis sava bērna māti. Vai viņš maz zina par šo mazo eņģelīti, kas šobrīd tik cītīgi zīž Barbaras pirkstu? Patiesībā ārpasaule tik maz zina par dzīvi šeit, psihiatriskajā klīnikā. Dzīvojam kā pavisam citā norobežotā pasaulē, kur klīnikā izpaustā informācija un notiekošais burtiski atsitas pret sienu un paliek tepat. Vienīgā, kura vismaz mazu daļiņu no klīnikas baumām iznesusi ārpasaulē, esmu es. Pierādījums tam ir šie avīžu raksti, kurus ir bijusi iespēja izlasīt ne tikai man, bet arī parastiem Vašingtonas iedzīvotājiem. Vai viņi tos ņem nopietni? Vai tie tek izlasīti un aizmirsti tūlīt pēc avīžu aizvēršanas? To es neuzzināšu nekad. Lai gan šis pieņēmums bija pāragrs un pilnīgi aplams, jo drīz vien telpā bija ienākusi viena no personāla darbiniecēm un uzrunāja mani.
- Melisa Ārona, jums apmeklētājs.
   Apmeklētājs? Tagad, kad tieku uzskatīta par klīnikas lielāko draudu, pie manis tiek ielaists apmeklētājs? Interesanti, vai tas atkal būs mans tēvs? Es, ilgi nevilcinoties, izkāpu no savas gultas, ļāvu sasiet garās klīnikas piedurknes sev aiz muguras, un, iesēdusies ratiņu krēslā, es tiku nogādāta uz sarunu telpu. Jāsaka, ka tā atradās ļoti tālu. Dabūjām braukt ar vairākiem liftiem līdz beigās tomēr bijām klāt. Atkal jau atrados spilgti zilajā telpā, un jau atkal kāds sēdēja pie koka galda telpas vidū. Bet šoreiz tas nebija tēvs. Tā bija gados pavecāka kundze, ļoti eleganti ģērbusies, mugurpusē saspraustiem iesirmiem matiem, ausīs ieliktiem spīdīgiem pērļu auskariem un uzliktām brillēm uz degungala. Mana vecmāmiņa. Ļoti cienījama sieviete. Cilvēks, no kura jutu lielu bijību. Sieviete, kuru bezgala cienīju un mīlēju, bet kuru vismazāk vēlējos sastapt šeit, jo jutos neērti, ka manai vecmāmiņai mani jāredz šādu. Es apsēdos pie galda un nodūru acis uz leju. Nespēju paskatīties uz viņu.
- Sveika, meitiņ. – vecmāmiņa iesāka.
- Sveika, vecmāmiņ. Kā tev klājas? – es atbildēju sveicienam.
- Paldies, nu jau man viss ir kārtībā. Būtu pie tevis ieradusies agrāk, taču šis viss mani tā satrieca, ka nokļuvu slimnīcā. Jau atkal tas jāpārcieš…
- Jau atkal? Ko tu ar to domāji, vecmāmiņ?
- Nav svarīgi, meitiņ. Kā tev šeit iet?
- Viss kārtībā. Kaut kā jau turos.
- Man gan tā nešķiet. Tu tomēr mēģināji izdarīt sev pāri.
- Kā tu to zini? – es jautāju, jau atkal nodūrusi skatienu zemē.
- Pie manis bija atnācis tavs psihoterapeits. Visu izstāstīja un tad sapratu, ka raksti avīzēs ir tikai un vienīgi par manu mazmeitiņu. Tas mani satrieca, patiesi satrieca.
- Pie tevis bija aizgājis Marks? – es, ar plašu smaidu sejā, jautāju.
- Marks? Meitiņ, par kādu Marku tu runā?
   Jau grasījos iebilst, sakot, ka Marks taču ir psihoterapeits, kas bijis pie viņas, līdz manas pusatvērtās lūpas sastinga. Pie manas vecmāmiņas ir bijis Boriss nevis Marks. Ko viņš grib ar to panākt? Visticamāk to, lai es izstāstu vecmāmiņai ko tādu, kas varētu noderēt viņam. Ne par velti Marks bija uzsvēris, lai neuzticos Borisam. Gribēju jau nomierināt vecmāmiņu, sakot, ka nekādu pašnāvību neesmu mēģinājusi izdarīt, taču šis viss man to liedza darīt.
- Arī tas nav tik svarīgi, vecmāmiņ. Ko tad tev mans psihoterapeits izstāstīja? – es vien jautāju.
- Viņš par tevi izteicās gaužām nejauki. Pat sāpīgi to atcerēties. Tev esot novirzes, kuras novedušas līdz šādai rīcībai, tikai tu to nevēloties atzīt, tāpēc ir vienkāršāk sacerēt dažnedažādas pasaciņas. Tev viņš varēšot palīdzēt vien tad, ja tu to visu atzīšot. Un tas jau nav viss. Vakar notika sanāksme, kurā bija prese, klīnikas ārsti un cilvēki, kuri ir ieinteresēti šajā lietā. Uz sanāksmi bija sanākuši lērums iedzīvotāju, nemaz nevarēju  iedomāties, ka cilvēkiem, kurus tas  neskar, varētu tik ļoti interesēt šī lieta. Tur nu gan tika pārrunātas šausmu lietas. Tu esot bīstama, tā apgalvoja ārsti. Es pat tādu domu nevaru ieņemt galvā, ka mana jaukā mazmeitiņa varētu būt bīstama, kur nu vēl piekrist šim apgalvojumam. Paskaties tik uz tevi – maza, jauka, bezgala laipna un labsirdīga jaunkundze.
- Neklausies viņos. Šie ārsti vēlas visu savu vaino novelt uz mani. Viņu attieksme ir drausmīga, nerunājot par medikamentiem, ko viņi man dod. Ārsti vēlas mani novest līdz vājprāta līmeni, un ar daudziem no šīs klīnikas pacientiem viņiem tas jau ir izdevies. – es ar niknumu balsī teicu.
- Es zinu, meitiņ, es to zinu. Kāds vīrietis vārdā…kā nu bija… patiesi neatceros, bet tas nav tik svarīgi. Šis vīrietis ir izveidojis kādu apvienību, kas gan šai sapulcē neganti sacēlās pret ārstu teiktā, gan arī turpmāk solījās cīnīties pret ārstu nolaidību. Reiz viņa vectēvs, vesels būdams, šajā iestādē esot novests līdz necilvēka līmenim, un viss ārstu nepareizas diagnostikas dēļ.
   Vēl kādu laiku turpinājām sarunas ar vecmāmiņu par to, kas vēl norisinājies sanāksmes laikā un kas tieši tur tikts pārrunāt, bet tad jau sieviete, kura mani bija atgādājusi šurp, teica, ka sarunu laiks ir beidzies. Mīļi apskāvu vecmāmiņu un viņa man iečukstēja ausī – būs labi, meitiņ. Šie vārdi no man patiesi tuva cilvēka lika pacelt galvu gaisā un ar cerību pilnu skatu raudzīties tālumā. Aizejot atpakaļ uz istabiņu, es apgūlos savā gultā un prātoju par mūsu sarunu nupat. Tātad arī ārpusē sākušies lieli reidi pret šo iestādi. Tas nedaudz atvieglo manu sirdi, jo tomēr ir jauki apzināties, ka neesi viens pret visiem. Bet tā nav garantija, ka viss patiesi tiks atrisināts, jo cik nav dzirdētu gadījumu par iesāktiem, bet nepabeigtiem darbiem. Ir grūti. Grūti, ka nevari izstāstīt taisnību pat tuvajiem cilvēkiem, jo nezini, kā to var izmantot ļaunprāši.
- Par ko tu domā? – Barbara pēkšņi ievaicājās.
- Neko sevišķu. Domāju par to, ar ko varētu aizpildīt savu laiku šeit. – es, uz ātru roku kaut ko safantazējot, noteicu.
- Varbūt gribi pieteikties kādās nodarbībās? – Barbara jautāja.
- Vai tad šeit ir kādas nodarbības? – es pārsteigta vaicāju.
- Nu protams, ka ir, tikai klīnika to neakcentē, jo vēlas, lai tās apmeklētu pēc iespējas mazāk cilvēku un būtu iemesls tās likvidēt. Bet, cik man zināms, nodarbības pastāv, pati vēl būdama pirmajos grūtniecības mēnešos, devos dejot. Par nodarbību nepieciešamību te likumu izdevusi pati Vašingtona.
- Interesanti. Un ko vēl šeit piedāvā, izņemot dejas?
- Dziedāšanu, rokdarbus, zīmēšanu, dažādus sarunu klubus par grāmatām, agrāk redzētām filmām, drīz vien plānoju doties uz jauno māmiņu klubu.
   Vienīgais no šī piedāvātā klāsta manai elpai lika sarauties zīmēšana. Tas būtu mans sapņu piepildījums, ja vien es varētu atkal atsākt nodarboties ar mākslu. Tas ir mans dzīves aicinājums.