Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 41

Vašingtona, psihiatriskā klīnika " Moonlight"
14.decembris, 22:16

   Dzirdēju savu elpu. Jutu savu sirdi strauji sitamies. Sajutu to kā galva ir nokarājusies un atspiedusies pret plecu. Jutu kā nedaudz pulsē virs kreisās rokas locītavas. Bija laiks atvērt acis, bet plakstiņi likās tik smagi un es - tik nevarīga. Pavisam lēni bīdīju vaļā acis, taču, lai ar cik plaši tās neatvērt, nevarēju saredzēt pilnīgi neko. Visapkārt bija piķa melna tumsa. Vien blāvs gaismas stars no netāli esošās laternas iespīdēja pa logu, apspīdot mazu daļiņu no telpas. Vai šeit kāds vēl ir, izņemt mani? To es nezināju. Ar rokām atspiedos pret zemi, cenšoties sevi piesliet stāvus, bet viss, kas man izdevās, bija sasprindzināt roku muskuļus, nedaudz pacelt sevi uz augšu un atkal atkrist atpakaļ sākuma pozīcijā. Tikai tagad sapratu, ka es nejūtu savas kājas. Negribēju tam ticēt, tāpēc ar visu spēku atspiedos ar rokām pret grīdu un centos sevi piecelt kājās, bet jau atkal, vien nedaudz atraujoties no zemes, nokritu atpakaļ ar tikko dzirdamu blīkšķi. Nezinu vai tas bija no dusmām vai pārbīļa, taču es sāku skaļi pūst gaisu caur nāsīm, atgādinot nelielu šņākšanu. Es nepadevos. Visiem spēkiem centos sevi piecelt stāvus. Neizdošanās manī izraisīja agresiju, un es ar rokām spēcīgi uzsitu pa grīdu. Troksnis bija pamatīgs. To izdarot, es ar kaut ko sagriezu savu kreiso roku. Jutu kā asinis pil pār manu plaukstu, taču tas bija mazākais, kas mani uztrauca. Kas ir noticis ar manām kājām?
- Meitiņ? Kas notiek? Meitiņ? Dzirdi mani? - uztraukta balss no istabas vidus jautāja.
- Es nejūtu savas kājas. Es tās vienkārši nejūtu. - es, jau jūtamā histērijā, saucu.
-   Nomierinies. Tūlīt pāries. Pacieties, tūlīt muskuļi atsāks darboties. Tu tikai neuztraucies. Tas ir no medikamentiem. Tūlīt viss būs labi. - mamma, vēl projām tumsas ieskauta, teica mierinošā balsī, lai gan tajā bija dzirdams viegls uztraukums.
   Un patiesi. Nepagāja ilgs laiks, kad jau spēju pakustināt savus kājas pirkstus, un pēc aptuveni tik pat ilga laika jau varēju pieslieties stāvus. Sākumā gan mazliet grīļojos, taču drīz vien jau kustējos tā, it kā nekas vispār nebūtu bijis. Es nekavējoties devos uz to telpas pusi, kur pēc manām domām vajadzēja atrasties kušetei, uz kuras gulēja mana mamma. Es gāju, ik pa laikam paceļot kāju nedaudz uz augšu uz iztaustot apkārni, lai pārliecinātos, ka neuzskriešu kam virsū, jo telpā nevarēja saskatīt pilnīgi neko. Drīz jau uztaustīju meklēto. Apsēdos uz tā un sajutu sānā iezogamies siltumu. Tas nāca no mammas ķermeņa līdzās.
-   Kā tu jūties? - es pajautāju.
-   Salīdzinoši labi, nevajag uztraukties. Tu gan biji drosmīga. Nekad nevarēju iedomāties, ka zem šī trauslā cilvēciņa slēpjas tāds spēks. Tu upurējies manis dēļ. Tas man daudz nozīmē.
   Es biju gaidījusi, ka tagad, kad patiesi ir noskaidrojies, ka šī sieviete ir mana mamma, sarunājoties ar viņu manī dzims pavisam citas sajūtas. Taču tā nebija. Šī sieviete man šķita tik pat sveša kā agrāk. Un vēl šo faktu nesakritība. Viss liecināja, ka esmu viņas meita, tai pat laikā viss liecina arī par to, ka neesmu viņas atvase. Mani nesauc Elizabete Alisone Berna. Arī mans tēvs nav Kims, un līdz šim mammas vārds tika pieminēts kā Luisa. Bet tai pat laikā mūs vieno fakts par apzīmētajiem virtuves skapīšiem, dziesma par mazo princesi, tas ir piedzīvots un nekas to nevar pataisīt par nebijušu, tā tad tomēr mūs kaut kas vieno.
-   Tu teici, ka tavu meitu sauc Elizabete Alisone Berna. Bet es taču esmu Melisa Ārona. Kā tu to vari izskaidrot? - es, beidzot nolēmusi visu noskaidrot, jautāju.
-   Pavisam vienkārši. - mamma iesāka. - Jāsaka, ka esmu pārsteigta par to, ka tas man agrāk nebija ienācis prātā. Brīdī, kad es iekūlos šajā situācijā un nokļuvu psihiatriskajā klīnikā, viņi tev būs nomainījuši vārdu. Jāsaka, ka gaume viņiem ir laba. - viņa to pateikusi, nedaudz iesmējās.
-   Kas ir viņi? - es, nesaprotot līdz galam viņas teikto, jautāju.
-   Tavi vecvecāki. Mani vecāki. Varbūt viņi no malas izskatās veci, nevarīgi večuki, bet patiesībā viņi ir ļoti gudri un zinoši. Godīgi sakot, arī viņi ir vainojami tajā, ka atrodamies šeit. - viņa, nedaudz domīgi, atbildēja.
-   Es neko nesaprotu. Kāds šim visam sakars ar maniem vecvecākiem? - es, aizvien vairāk neko nesaprotot, jautāju.
-   Elizabete...atvaino, es gribēju teikt Melisa. - mamma iesāka. - Tu šeit nenokļuvi nejauši. Tu šai iestādē nokļuvi manis dēļ. Manu vecāku dēļ un mūsu pagātnes kļūdu dēļ. Meitiņ, tu neesi slima, tu šeit esi tāpēc, ka viņiem vajag mūs abas. Varbūt mēs šeit būtu satikušās agrāk, ja vien tavi vecvecāki nebūtu tik prasmīgi centušies tevi noslēpt. Nomainot vārdu, nomainot personību, viltojot dokumentus. Viņi kaut kur pielaida kļūdu, par kaut ko nepadomāja, pretējā gadījumā tu vēl aiz vien būtu brīvībā un par manu eksistenci nezinātu.
-   Kāpēc viņiem vajag mūs abas? Kāpēc viņiem vispār mūs vajag? Un kas vispār ir - viņi? - es, vairs nespējot izprast neko no viņas teiktā, jautāju.
-   To ir grūti izskaidrot, meitiņ. Es pirms sešpadsmit gadiem, iespaidojoties uz tavu vecvecāku teikto, pieļāvu milzīgu kļūdu. Ja es nebūtu piekritusi tavu vecvecāku plānam, es būtu dzīvojusi mierīgu dzīvi ar savu mazo meitiņu un mīlošo vīru.
-   Bet kas? Kas ir tas, ko tu izdarīji?
-   Tev būs labāk, ja neko nezināsi. Tikai atceries to, ka, ja tev kāds par mani cenšas pateikt ko sliktu, netici tam. Es pie nekā neesmu vainīga, tiku maldināta un ierauta intrigās, kas man bija svešas. Es nekad neko tādu nebūtu darījusi, ja vien man būtu teikta taisnība. Es vēlējos tev pilnībā nodrošinātu dzīvi, lai tev viss būtu. Rezultātā atņēmu tev mammu.

   Es, nespējot vairs izturēt šos noslēpumus, piecēlos no gultas un aizgāju līdz logam. Mani vairs neuztrauca biezā putekļu kārta uz palodzes, es vienkārši apsēdos uz tās. Skatījos laukā pa logu un ļāvu gaismas stariem no netāli esošās laternas apspīdēt manu seju. Tik daudz noslēpumu. Tik daudz nezināmā. Nolēmu šeit, kur beidzot kaut kas ir saskatāms, izpētīt, cik dziļi esmu pirmīt sagriezusi kreisās rokas plaukstu, jo sāpēja ikreiz, kad centos pirkstus saspiest plaukstā. Asiņošanas šķiet bija rimusies, taču vieglu pulsēšanu iegriezuma vietā jutu. Es nedaudz ar siekalām centos notīrīt asins pielijušo roku. To darot, pēkšņi mans skatiens pielipa vietai virs rokas locītavas, kur pirms neilga laika biju jutusi pulsēšanu. Tur kaut kas bija. Es roku pastiepu nedaudz vairāk uz loga pusi, ļaujot gaismai apkampt tieši vietu virs rokas locītavas. Un patiesi, tur bija melns tetovējums, kas agrāk tur nebija atradies. Melns eņģeļa tēls pavērās man pretī. Tieši tāds pats zīmējums kā uz klīnikas radītajiem medikamentiem. Es ar pirkstiem centos to notīrīt, cerībā, ka tas tūlīt pazudīs, taču tas nebija iespējams. Kā tas tur vispār uzradies?
-   Man uz rokas ir melns eņģeļa zīmējums. - es, ilgāk vairs nespējot klusēt, noteicu.
-   Melns eņģelis, tu saki? - mamma, brīdi klusējot, jautāja, īsti nemaz negaidot manu atbildi. - Tad viņi ir atraduši pilnīgi visus un gatavi uzsākt darbu.
   Es uzdevu viņai simtiem jautājumus par to, kas viņiem bija jāsavāc, kādu darbu viņi taisās uzsākt un ko nozīmē šis eņģelis man uz rokas, taču viņa tik turpināja klusēt.