Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 53

Vašingtona, večuka namiņš
18. decembris, 11:18

   Telpā bija iekurta krāsns. Viegla uguns sprakšķēšana pārņēma istabā valdošo klusumu. Tikai pirms mirkļa biju tikusi vaļā no Metjū uzmācīgajiem jautājumiem par psihiatrisko klīniku. Biju spiesta viņam izstāstīt visu par mammu, tā cenšoties novelt visas aizdomas no manis,  taču nevienu brīdi nepieminēju savu patieso saistību ar šo iestādi. Lai gan man nav ne jausmas par to, ko vakar esmu vīna iespaidā izstāstījusi, es ļoti ceru, ka tas viss paliks nebūtībā. Metjū jautājumi bija norimuši, ziņkārība apslāpēta, un viņš bija devies laukā no istabas, atstādams mani vienu, taču manī vēl jo projām bija sajūta, ka ar to tas viss nebeigsies. Šķiet viņā bija radušās kādas aizdomas, un lielākās bailes man bija par to, vai viņš neraks dziļāk, mēģinot izdibināt manus slēptākos noslēpumus. Un kas notiks, ja viņam tas izdosies? Neviļus man tagad Metjū bija jātur savu draugu sarakstā. Nedrīkst naidoties, jebkādā veidā viņu sadusmot vai aizvainot, iekams nebūšu pārliecināta par to, ko patiesībā viņš zina par manu pagātni.
   Māsa Harisa man bija atnesusi lielu kakao krūzi, kurai klāt esot piepilināts, kā viņa pati teica, brīnumlīdzeklis pret galvas sāpēm. Tieši tas, kas man patiesi šorīt nepieciešams. Alkoholu nebiju lietojusi jau vairākus mēnešus, un kā nu ne, klīnikā tas bija strigti aizliegts. Tā nu pāris vīna glāzes vakar mani bija spējušas pamatīgi apdullināt. Sabrucināju abas plaukstas un piebīdīju tās nedaudz tuvāk krāsns durtiņām. Patīkams siltums apņēma tās. Šodien bija drēgna diena. Bija sācies sniegputenis. Pelēkas šķita debesis, vien baltās sniegpārslas ļāva nedaudz uzlabot drūmo noskaņu, kas valdīja laukā. Es uzmetu skatienu uz loga pusi. Vēl jo projām pamatīgi sniga, un, šķiet, nebeigs vēl ilgu laiku. Aprunājoties ar nesen ienākušo māsu Harisu, uzzināju, ka Bleisa jau jūtoties labāk. Arī brūce jau sākusi dzīt. Vēl viņai esot jāatgūst spēki un tad jau varēs pamazām slieties kājās. Jūtot nelielu kaunu par savu vakardienas rīcību, pārmērojot savus spēkus vīna dzeršanā, es māsai Harisai paziņoju, ka man laiks doties atpakaļ uz savu namiņu, taču, izdzirdot to, viņas balsī vienu brīdi iezagās strigtums – nekādā gadījumā – viņa noteica, - vai nav stāstu dzirdēts, ka tiek nolaupīti cilvēki, nogalināti un aprakti tepat mežā. Noziedzniekiem to vien vajag kā vientuļu meiteni meža namiņā. Es tevi vienu nelaidīšu atpakaļ uz to mednieku namiņu, vai tad mums šeit vietas trūkst? Izveseļosies Bleisa, varēsiet doties atpakaļ, bet arī tad es ik vakaru likšu jūs apraudzīt Jelam.
   Tā nu man tagad atlika pavadīt savu laiku pie krāsns, domājot par dzīvi. Jels bija aizņemts, aplūkojot ar lupu fotogrāfijas un cenšoties tajās saskatīt ko vērtīgu. Tas esot viņa sava veida hobijs, meklēt vērtību pagātnes un cilvēces atstātajās atmiņās. Māsa Harisa savukārt bija devusies uz virtuvi, kurā gatavoja pusdienas. Visi bija aizņemti, pat Bleisa norādīja, lai viņu netraucē, jo māsa Harisa viņai esot atnesusi, Bleisas vārdiem, reālu grāmatu par kapeņu noslēpumiem. Tā nu es jau atkal biju palikusi viena ar savām nebeidzamām problēmām. Visu laiku mani nospieda viena nasta. Un tas bija solījums mammai. Es jūtu vainas apziņu par to, ka es neko nedaru. Bet ko lai es iesāku meža vidū? Viena? Nebiju rēķinājusies ar to, ka vecmāmiņa mani atgādās šurp. Prom no saskarsmes ar patieso dzīvi. Ko lai es iesāku? Vairs nav daudz laika, lai tā vienkārši sēdētu rokas klēpī salikusi.
   Pēkšņi istabā ienesās Metjū, izraudams mani no pārdomām. Viņš nometa uz gultas pāris apģērba gabalus un ar skaļu blīkšķī zemē nokrita divi pusgari ziemas zābaki.
- Tas tev, - viņš noteica, - apģērbies, gaidīšu tevi priekštelpā.
- Kur mēs iesim? – es pārsteigta jautāju.
- Nu kā, jāatrod egle Ziemassvētkiem. Jels jau to neizdarīs pats, tāpēc mums jāiet uz jāatrod tā.
- Tagad? Bet laukā snieg. – es iesaucos.
- Ziemā snieg, vai to tu nezināji? Tagad ir īstais laiks, lai meklētu egli.
- Bet mēs varam apmaldīties, un ir auksti. Es negribu iet laukā no mājas.
   Metjū skaļi iesmējās.
- Es esmu mežzinis. Ar mani tu noteikti neapmaldīsies. Un es tev atnesu siltas drēbes, tāpēc negribu vairs dzirdēt nekādas atrunas. Taisies, pūpēdi.- Metjū uzsauca un izgāja no istabas.
   Es uzstūķēju, vārda vistiešākajā nozīmē, kājās biezas velveta bikses, arī uzģērbu milzīgu adītu džemperi, kuram man nācās vairākas reizes atlocīt piedurknes. Brīnumainā kārtā zābaku izmērs bija īstais. Šo visu uzvelkot, man bija jāstaigāt kā pingvīnam. Tik uzpūsta sev šķitu. Aizejot līdz priekštelpai, biju jau nogurusi. Bija ļoti grūti pārvietoties. Metjū sejā iezagās viegls smīns, uz kuru atbildēju ar nicinošu skatienu.
   Izgājām laukā. Nežēlīgi sniga. Šķiet nevarēja saredzēt nevienu taciņu, kas agrāk apvija šo māju. Uz zemes bija sasnigusi jau prāva sniega kārta. Kaut kur nedaudz man zem ceļa. Tas ievērojami apgrūtināja manu tā jau smagnējo pārvietošanos. Metjū gāja pa priekšu un veda mani dziļāk mežā. Pieņēmums, ka laukā būs auksts, bija patiess. Bet īstenībā tas netraucēja. Bija tik jauki iziet laukā. Un iet tur, kur vēlies, nevis staigāt tik pa sētu, kuru ierobežo milzīgs mūris. Es esmu brīva. Vismaz pagaidām, tāpēc tas ir jāizmanto. Bijām nokļuvuši klajā laukā. Apkārt neredzēju nevienu piemērotu egli Jela mājai, vien mazus mazītiņu skuju pudurīšus, taču mēs apstājāmies. Metjū stāvēja un blisinājās zemē.
- Nu ej taču tālāk, te nav nevienas piemērotas egles. – es uzbļāvu, jo, stāvot uz vietas, bija kļuvis auksts.
- Pagaidi. Es ieraudzīju kaut ko tādu, kam šeit nevajadzētu atrasties. – Metjū nopietni noskaldīja.
- Ko tad? – es, nevarot sagaidīt paskaidrojumu, jautāju.
- Pēdu nospiedumus. Divu cilvēku. Tuvākajā apkārtnē nav nevienas citas mājas, kā vien tavu vecvecāku mednieku namiņš, kurš šobrīd ir tukšs un manas mājas, kurā šodien neviens neatrodas. Šis ir privāts mežs, kurā aizliegts svešiniekiem zāģēt egles. Visticamāk, šie te, divi, to pārkāpj. Mums viņi jāatrod.
   Es īgni sekoju Metjū, kurš vadījās uz priekšu pa pēdu nospiedumiem. Vai viņam tiešām žēl vienas egles, kuru šie cilvēki nozāģēs, ka mums tagad jādzenas pa visu mežu, lai tikai tos atrastu? Labāk būtu meklējuši egli Jela mājai, lai drīz atkal varētu atgriezties mājās, kur kuras krāsns. Jau bubināju pilnā balsī, ka man jau apnikusi šo pārkāpēju meklēšana, kad pēkšņi Metjū jau atkal apstājās.
- Melisa, tās pēdas ved uz tavu namiņu. – viņš noteica, palūkojoties uz mani.
   Un patiesi. Es paskatījos uz priekšu un tur vārgi, bet pamanāmi pēdu nospiedumi, kuriem visu šo laiku bijām sekojuši, aizvijās mednieku namiņa virzienā. Es sastingu. Tie noteikti ir viņi. Atnākuši man pakaļ, lai jau atkal aizvestu atpakaļ un ieslodzītu četrās baltās sienās.