Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 52

Vašingtona, večuka namiņš
17. decembris, 10:06

   Es biju piekalusi savu skatienu virtuves durvju ailei. Kādam drīz bija jāienāk šajā telpā, kur pašlaik atrodos. Kādam svešiniekam, vai arī tieši pretēji - sen zināmai un varbūt pat man riebumu izraisošai personai. Iespējams jau pēc minūtēm piecām manas rokas būs sasietas klīnikas baltajā halātā un vēl pēc mirkļa jau būšu ceļā uz psihiatrisko klīniku. Noskurinājos šausmās no tādas domas vien. Virtuves pulkstenis skaļi tikšķēja, un šķiet mana sirds dunēja tam līdz. Tik satraukta tobrīd biju. Pie galda sēdēja večuks, un, gluži tā pat kā es, gaidīja atnācēju. Tikai viņš gan nešķita nervozs, drīzāk ieinteresēts ātrāk ieraudzīt viesi. Un šis brīdis tuvojās aizvien straujāk.
   Izdzirdēju māsas Harisas balsi tuvojamies virtuvei. Viņa šķita laipna, tajā pašā laikā samulsusi. Māsas Harisas sapņaino balss tembru pavadīja smagnēja zābaku dunoņa. Nācējs bija vīrietis, tas bija pilnīgi skaidrs. Tagad tikai ātri vajadzēja izsvērt – tas ir pats Lemons, vai tomēr atsūtījis man pakaļ kādu no saviem izsūtamajiem zēniem. Es satvēru rokās nupat nomazgāto nazīti, kuram bija koka rokturis un mazs, robains asmenītis. Jau pacēlu roku nedaudz atstatus no galda, bet tā ar palika nekustīgi stāvam nedaudz virs galda, jo pēkšņi pamanīju, ka vīrietis, kurš ieslīdējis virtuvē tūdaļ aiz māsas Harisas, nav nedz Lemons, nedz kāds no viņa palīgiem. Tas nav pat Brendons, kura esamību šeit arī biju pieļāvusi. Nācējs bija gados jauns puisis, ar spēcīgu miesas būvi, nekārtīgi sakārtotiem tumšiem matiem, žilbinošu smaidu, kura laikā vaigos pavīdēja divas bedrītes, kājās viņam bija melni, līdz celim gari zābaki, sūnu zaļas bikses un melna ādas jaka. Rokās viņš nesa paprāvu kasti, kura, no malas skatoties, šķita bezgala smaga. Viņš to novietoja uz galda, līdzās manai rokai, kura vēl jo projām sažņaugti turēja virtuves nazīti. Viņš tam uzmeta necilu skatienu, un es atlaidu vaļā pirkstus, ļaujot nazim, ar tikko dzirdamu troksni, atkal nokrist atpakaļ uz galda.
- Metjū, tas tu, manu zēn. Kur ta puis' bij' pazudis? – večuks sajūsmā iesaucās, steidzoties apkampt tikko telpā ienākušo puisi.
- Biju devies uz pilsētu steidzamās darīšanās. Tā nu sanāca, ka tas viss ievilkās pāris nedēļas. Atvedu jums kasti ar pašu raudzētu vīnu. Atceries, Jel, es biju solījis? – puisis jautāja, cieši raudzīdamies uz večuku, bet ik pa laikam ar acs kaktiņu uzmetot strauju skatienu arī man.
- Metjū, piesēd'. – večuks pilnā nopietnībā noteica, un abi apsēdās pie galda, viens otram pretī. – Paklau, zēn, kas ta tev pa steidzamām darīšanām tai pilsētā? Tēvam kāds problēm’ s vai mātei? Vai ar tev pašam kas lēcies?
- Nē, nē, neuztraucies, tēvam viss ir kārtībā. Iet medībās kā līdz šim. Arī mātei viss ir labi, daudz darba, bieži vien pat nepārbrauc mājās pēc maiņas, paliek pilsētā pie māsas, jo ir tik ļoti pārgurusi, ka nespēj noturēt acis vaļā. Biju pilsētā, jo Lizai piedzima meita.
- Ak, Metjū, apsveicu jūsu ģimeni ar tās pieaugumu. – māsa Harisa metā apkampt Metjū, un šķiet izdarīja to tik cieši, ka puisis pēdējiem spēkiem spēja ievilkt  elpu.
- Jūs jau zināt, ka maniem vecākiem nav nekādas labās attiecības ar Lizu, tāpēc viņi šo faktu uzņem tīri vēsi un turpina savas ikdienas darbus tā, it kā vispār šajā pasaulē nekas nebūtu mainījies. Tā nu es palīdzēju Lizai pārvākties uz dzīvokli pilsētas centrā un centos atvieglot viņas ikdienu šīs nedēļas kā nu varēju. Bet nu man bija laiks doties atpakaļ uz šejieni, jo jau sen kā jāiet mežā, iekams vēl nav kļuvis pavisam slapjš. Darbs negaida, kā zināms. Apciemošu Lizu pēc divām nedēļām.
- Vai, dieniņ, meitiņa. Kāda laime! – māsa Harisa nevarēja beigt priecāties.
- Par to mums jāiedzer. Ko ta tu mums še es' atnesis? – Jels jau sāka lūkoties atnestās kastes saturā, kad pēkšņi pamanīja mani nekustīgi stāvam līdzās galdam. – Ak, es muļķis! Aizmirsu tev iepazīstināt ar šo jauno dām'. Viņ' ir Džemmas mazmeit'. Re, kād' viņai skaist' meiten' ir. – večuks noteica, parādīdams ar roku uz mani.
   Metjū piecēlās no galda, pastiepa manā virzienā savu roku un noteica – Metjū. Es jutos apstulbusi no šāda pavērsiena un nezināju ko iesākt. Vienkārši stāvēju un blisinājos uz viņa izstiepto roku.
- Meitēn, laukos iepazīstas sarokojoties. Vienkārš' iedod tam puisim sav' rok' un pasak' kā ta tev sauc. – večuks gudri pamācīja.
   Tikai tagad sapratu, cik tizlā situācijā es sevi biju nostādījusi. Ātri pastiepu roku viņa virzienā, ieslidināju to Metjū spēcīgajā plaukstā un noteicu – Melisa.
- Nu re, tagad mēs varam ar lūkoties tav' ciemkukuļ'. Ko tu teic', paš' raudzēts vīns? Tai tik ir jābūt mantai! – Jels iesaucās.
- Jā, atvedu jums trīs pudeles aveņu un divas pudeles ābolu vīna. Šķiet beidzot tam ir jābūt pietiekoši gatavam.
- Pagaršosim! – māsa Harisa iesaucās. Šķiet fakts par meitenes piedzimšanu viņu sajūsminās vēl pāris mēnešus, jo viņa burtiski staroja no laimes. – Dēls, atnes mums glāzes. Tu jau zini, kur tās meklēt.
- Tu arī dzersi vīnu, Melisa? – Metjū, cieši lūkojoties manī, jautāja, īpaši uzsverot pēdējo vārdu.
   Man pat nebija laika atbildēt, jo māsa Harisa jau tūdaļ iespraucās starpā – Protams, ka viņa dzers. Tāda laime, meitiņa piedzimusi, nedrīkst nedzert.
   Drīz vien jau man bija nācies iztukšot ne tikai vienu vīna glāzi vien. Māsa Harisa uzsauca tostu ik pēc minūtes. Sākumā mums lika iedzert par mazās laimi un veselību, bet vēlāk māsa Harisa tostos sadzejoja īstus šedevrus par visu meitenes atlikušo mūžu. Kad Metjū mobilajā telefonā parādīja mazās fotogrāfiju, māsa Harisa aiz laimes gandrīz vai paģība. Tik ļoti sajūsmināta viņa bija.
   Mājās brūvētais vīns mani patiesi bija atdzīvinājis. Nudien biju jautrā garastāvoklī. Brīžiem smējos pat vietās, kurās netika izteikts neviens pats joks un nevarēju izprast, kāpēc pārējie uz mani tik ļoti šķībi skatās. Tobrīd nesapratu, cik patiesībā biju piedzērušies. Tikai brīdī, kad pamodos no rīta un pirmais jautājums, ko Metjū man uzdeva, bija – kas tad īsti tevi saista ar to psihiatrisko klīniku? – es sapratu, ka laikam esmu dzērumā pateikusi, ko tādu, ko man var nākties nožēlot visu atlikušo mūžu.