Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 44

Vašingtona, iela nr. divdesmit, Meganas māja
16. decembris, 8:09

   Šorīt biju pamodusies agri. Man bija neatliekamas darīšanas. Pēc iespējas ātrāk bija jādodas pie vecmāmiņas un jānoskaidro lietas apstākļi. Kas bija jāizdara tāds, lai mammu ievietotu psihiatriskajā klīnikā uz sešpadsmit gadiem? Tiešām nezinu. Biju nolēmusi doties ceļā ap deviņiem no rīta, kas ir diennakts stunda, kurā uz ielām sastopami patiesi daudz cilvēku, kuri steidzas uz skolu, darbu vai bērnudārziem. Tas ir laiks, kad ir iespēja pazust cilvēku pūlī pavisam nepamanītai, jo šajā rīta agrumā cilvēki ir tik ļoti aizņemti un norūpējušies par dienā sagaidāmo, ka nepamana līdzcilvēkus sev blakus, kur nu vēl vienu nabaga meiteni, kura nupat izbēgusi no trako nama. Pilnīgi aizmirsu – jau vakardienas ziņās pa televizoru tika ziņots par manu pazušanu. Smieklīgi ir tas, ka netika izpausts nedz vārds, nedz parādīta fotogrāfija. Vien truls ārējā izskata raksturojums. Šī ziņa vairāk atgādināja birokrātisku pienākumu izpildi nevis vēlmi kādam mani atrast tieši izmantojot sabiedrības palīdzību. Varbūt baidās, ka varu pastāstīt tieši sabiedrībai vairāk nekā viņi vēlas.
   Megana dzīvo vienistabas dzīvoklī kopā ar savu rūsgano runci Fermelandu. Patiešām dīvains vārds, bet Megana apgalvo, ka viņam piestāvot. Īpašam runcim vajagot īpašu vārdu. Tā kā jau agrāk zināju, ka Meganai ir paradums pa nakti spārdīties, laikus piekodināju, ka gulēšu uz dīvāna viesistabā. Tur nu ar šorīt pamodos. Lai arī dīvāns bija mīksts un patīkams gulēšanai, salīdzinot ar auksto grīdu, uz kuras pēdējā laikā man nācās pārnakšņot, gulēju es slikti. Es visu laiku domāju par to, kā man pareizāk rīkoties. Kur doties un ko iesākt. Marks vakar, beidzot atguvies no šoka, izdzirdot mani, teica, ka šovakar atgriežas Vašingtonā. Viņam esot jaunumi, kurus gan negribot runāt pa telefonu. Marks būs vien vakarā, taču jāizmanto laiks pilnībā, jo nevar zināt, kas notiks rīt. Tā bija teikusi mana mamma. Dienu biju nolēmusi izmantot vecmāmiņas apciemojumam. Es saklāju gultu, iegāju dušā, uzvārīju kafiju, bet Megana vēl jo projām, cieši aizmigusi, šņāca savā istabā. Es apsēdos pie virtuves galda, nogriezu siera šķēli, un, lēni to notiesājot, domāju par šīs dienas plānu. Ko es teikšu vecmāmiņai? Es zinu, ka esi vainīga pie tā, ka mamma ir psihiatriskajā klīnikā? Nē, tas ir pārāk tieši un nesaudzīgi. Es zinu, ka jau sešpadsmit gadus slēp no manis kādu noslēpumu? Tas jau skan labāk, bet līdz galam nepasaka to, ko patiesi vēlos no viņas izdabūt. Un liekiem paskaidrojumiem man nav nedz laika, nedz vēlēšanās tos atkal pārstāstīt. Es zinu. Man vienkārši ir jāpasaka trīs vārdi. Elizabete Alisone Berna. Un viss. Tālākais ir atkarīgs no viņas. Vai nu vecmāmiņa pati sāks stāstīt, vai arī informāciju izspiedīšu ar varu. Ar tādu pārliecību es ēdu jau trešo siera šķēli, skatoties pa virtuves logu uz daudzdzīvokļu mājas pagalmu, kurā jau šajā rīta agrumā rotaļājās bērni.
   Virtuvei, skaļi velkot čības pa grīdu, tuvojās Megana. Nomiegojusies un aizpampušām acīm viņa iesoļoja pa durvīm un atspieda muguru pret ledusskapi, plaši atverot muti un nožāvājoties.
- Tu jau augšā? Ārprāc, tik ļoti nāk miegs, ka varētu aizmigt stāvus. – Megana teica, aiz katra otrā vārda atverot muti un žāvājoties.
- Tāda pati miega mice kā agrāk. – es iesmējos. – Klau, tev ir kāda jaka ar kapuci vai liela šalle? Nu kaut kas tāds ar ko es varētu nomaskēties, tajā pašā laikā izskatīties dabiski?
   Megana ilgi blisināja acis manī, tad, laikam beidzot sapratusi, ko esmu jautājusi, atbildēja:
- Es nesen nopirku milzīgu pelēku auduma šalli, un man ir arī melnas saulesbrilles.
   Ideāli, tas derēs, es pie sevis nodomāju.
   Megana, šobrīd sēžot pie virtuves galda un cieši lūkojoties karsti kūpošajā kafijas krūzē, skaļi dungoja kādu meldiņu. Miegs pamazām bija atstājis arī viņas ķermeni.
- Kas tev šodien plānos? – es, palūkojoties uz Meganu, jautāju.
- Jādodas uz lekcijām. Gandrīz visu dienu pavadīšu augstskolā. Bet, ja tu negribi palikt viena, es varu arī nedoties. – Megana noteica.
- Nē, man tā pat šodien ir plāni. Došos pie vecmāmiņas.
   Manas domas bija aizslīdējušas pie augstskolas, par kuru nupat ieminējās Megana. Mēs kopā studējam arhitektūru. Nē, pareizāk būtu teikt – studējām. Kā es vēlētos tagad doties viņai līdzi un aizmirsties zīmējot. Taču es nevaru. Psihiatriskā klīnika man ir atņēmusi visu. Pat citiem tik elementāru lietu kā iespēju apmeklēt skolu. Vai tas ir godīgi?
   Megana jau skraidīja šurpu un turpu pa dzīvokli. Kavēja. Pieskrēja pie spoguļa un ātros tempos uzkrāsoja skropstu tušu, tad jau devās atpakaļ uz istabu un paķēra somu un atkal jau skrēja atpakaļ uz vannas istabu. Tad beidzot, šķietami visu izdarījusi, viņa atjoza pie manis uz virtuvi. Uz galda nolika milzīgu pelēku šalli, saulesbrilles, un naudas saišķīti.
- Šeit tev būs nedaudz naudas, varbūt noder. Atslēgas ir durvīs, man līdzi ir rezerves atslēga, tāpēc to droši vari ņemt līdzi, kad dodies prom no dzīvokļa. Kosmētika ir vannas istabā, uzkrāsojies, savādāk izskaties pārāk bāla. Tagad es skrienu, jau kavēju. Mīlu. – viņa, to noteikusi, noskūpstīja mani uz vaigu , un izskrēja no dzīvokļa.
   Arī man nebija vairs daudz laika kavēties. Biju jau novākusi traukus virtuvē, apģērbusies, atlika vien doties uz vannas istabu un uzkrāsoties. Nebiju plānojusi to darīt, taču, ja Megana apgalvo, ka tas nepieciešams, tad iespējams tas ar vajadzīgs. Ielūkojos spogulī. Tik ilgi nebiju redzējusi savu atspulgu spogulī. Bāla, izkāmējusi seja. Brūni pārauguši mati. Skumjas acis. Es sapinu matus divās bizēs, uz sejas uzklāju kosmētiku un izpētīju sevi atkārtoti spogulī. Izskatījos citādi. Devos atpakaļ uz virtuvi, uzliku milzīgu šalli, nosedzot sejas apakšējo daļu, uz acīm uzvilku saulesbrilles un biju gatava doties.
   Es, izgājusi uz ielas, dziļi ieelpoju svaigo gaisu. Šeit sajutos tik labi. Klīnikā, stāvot pie loga un skatoties pa to ārā, es tik ļoti biju vēlējusies iet līdzi šiem cilvēkiem. Šim pūlim. Un tagad es šeit esmu. Un es varu iet kopā ar viņiem.
   Ceļš līdz vecmāmiņas mājām nebija tāls. Vien divi kilometri, taču tie bija patiesi patīkami divi kilometri. Sajūta, ka vari doties, kurp vien vēlies, mani sajūsmināja. Es esmu brīva. Pieņēmums, ka šajā rīta stundā ielas būs pārpildītas ar cilvēkiem, bija patiess. Iedzīvotāji viens otram spraucās garām, brīžiem pat netīšām iedunkājot ar elkoni vai sānu. Vien nogriežoties uz necilām ieliņām bija iespējams netraucēti pārvietoties.
   Pēc neilga laika jau atrados pie vecvecāku mājas durvīm. Nedaudz kavējos nospiest zvana pogu. Jutos nobijusies no tā, ko man nāksies dzirdēt. Varbūt nemaz to nevajag? Varbūt atstāt patiesību neizdibinātu? Nē, man ir jāpalīdz mammai un vienīgais veids, kā to izdarīt, ir aprunāties ar vecmāmiņu. Es nospiedu zvana pogu. Drīz vien pie durvīm atnāca pavecāka kundze, eleganti ģērbusies, mugurpusē saspraustiem iesirmiem matiem un uzliktām brillēm uz degungala. Mana vecmāmiņa. Es noņēmu saulesbrilles, lai ciešāk varētu ieskatīties viņai acīs. To izdarot, vecmāmiņa tūdaļ ar rokām saķēra seju, aiz pārsteiguma mani ieraugot. Nekavējoties metās mani apskaut un steidzīgi aicināja ienākt.
   Vecmammas mājās viss bija kā agrāk. Tā pati mājīgā sajūta ieejot, uz galda vienmēr esošās svaigo puķu vāzes, neskatoties uz gadalaiku aiz loga. Arī viņas dažus gadus jaunākā māsa Suzanna vēl jo projām dzīvoja turpat. Es ātri novilku apavus, nometu uz palodzes milzīgo šalli un sekoju vecmāmiņai uz viesistabu. Tur jau atradās arī mans opaps. Tik pat stalts un izskatīgs kā vienmēr. Viņš, mani ieraugot, sasita abas rokas kopā un pielēca kājās tik strauji, ka nemaz nepateiksi, ka viņam ir 82 gadi. Es apkampu viņu, cik cieši vien varēju. Mans opaps. Mans varonis.
   Mans vecaistēvs agrāk bija rūpnīcas direktors. Viņš darba gados ļoti sabojāja savu veselību, jo nervozais darbs viņu dzina burtiski izmisumā. Tagad viņš ir pensionārs un pilnībā uz savas ādas pārcieš agrākā darba radītās sekas. Vecaistēvs bieži vien neatceras savus tuviniekus. Uztver tos kā svešiniekus. Vienu brīdi es varu būt viņa mīļā mazmeitiņa, citu jau svešiniece, kura ielauzusies viņa mājā. Biju jau pie tā pieradusi, taču šoreiz ļoti priecājos, ka viņš tieši tagad mani atceras. Tomēr tik ilgi nebijām tikušies, man bija svarīgi tagad saņemt viņa satikšanās neviltoto prieku. Vecmāmiņa gan visos savas dzīves gados bijusi stipra sieviete. Visas ģimenes problēmas kārtojusi un uz sevi ņēmusi ir tieši viņa. Viņai atbilstu sabiedrībā pieņemtais apzīmējums – dzelzs sieviete. Tieši tāpēc šajā gadījumā es biju izvēlējusies runāt tieši ar viņu. Vectētiņš man vienmēr paliks mīļais opaps, uz kura pleca var paraudāt un reizē ar pasmieties, bet šī lieta man bija jākārto ar vecmāmiņas palīdzību.
- Tā izbēgusī meitene, par kuru stāstīja ziņās, esi tu, vai ne? – vecmāmiņa, pēc tam, kad likusi Suzannai atnest tēju un cepumus, jautāja.
   Es apstiprinoši pakratīju galvu. Arī viņa ir skatījusies ziņas.
- Bet es šoreiz nevēlos runāt par to. – es izvairīgi noteicu. – Elizabete Alisone Berna. Vai tev šis vārds ko izsaka?
   Vecmāmiņa sarāvās, roku piespiežot pie sirds. Tieši šādu reakciju es arī biju gaidījusi. Viņa zināja. Ļoti labi zināja. Taču nebilda ne vārda.
- Tā taču sauc mani, vai ne? Neklusē, vismaz tagad izstāsti man patiesību. Es domāju, ka esmu pelnījusi to dzirdēt. – es, jau nopietnākā balsī, teicu.
- Jā, tā tevi sauca, bet tagad tu esi un paliksi Melisa Ārona. – viņa strigti noteica piecēlusies no krēsla, piegāja pie loga.
- Es satiku savu mammu. Tur. Viņa vairs neizskatījās kā manās atmiņās. Viņa ir mainījusies. Bet tu pat iedomāties nespēj, cik laimīga es biju uzzinot, ka mana mamma ir dzīva. Ka varu viņai pieskarties, ka varu viņu uzklausīt, ka varu viņai palīdzēt. Jā, tieši to es šobrīd mēģinu izdarīt. Es cenšos viņai palīdzēt. Bet, ja tu klusēsi, man tas neizdosies. Tu nezini, cik ļoti man sāpēja tas, ka esmu pazaudējusi mammu.
- Es labi zinu, cik ļoti tas sāp. Es pazaudēju savu meitu un tas vecākiem ir daudz sāpīgāk kā pazaudēt pašiem sevi. – vecmāmiņa beidzot sāka runāt.
- Tad izstāsti, kas toreiz notika? Kāpēc mamma sešpadsmit gadus atrodas psihiatriskajā klīnikā? Kāpēc man, tētim tika mainīts vārds? Kāpēc jūs man tik ilgi melojāt?
- Tas nav tik vienkārši, bet es centīšos. Tu esi pietiekami liela, lai to uzzinātu. Tava mamma vienmēr ir vēlējusies būt patstāvīga. Kad apprecējās ar tavu tēti, viņa atteicās arī no mūsu palīdzības, lai gan nekādu lielo atbalstu nespējām dot. Opapam nekad nav veicies vadot rūpnīcu un es jau biju tikai lielas firmas padotā. Kad piedzimi tu, kļuva vēl grūtāk iztikt. Tava mamma strādāja par vecmāti vietējā slimnīcā. Lai arī viņi tev deva visu, tā nauda nenāca viegli. Pirms 16 gadiem man bija vien 59 gadi. Es vēl jo projām strādāju par kādā nekustamo īpašumu kantorī. Kad tuvojās laiks jau doties pelnītā atpūtā, pie manis pienāca priekšnieks un teica šādus vārdus – “ Es zinu, ka tavai meitai ir problēmas ar finansēm. Es varu palīdzēt” – un tad es pieļāvu savas dzīves lielāko kļūdu, uzklausot viņu. Viņš teica, ka manai meitai vajagot vien pieņemt vienas dzemdības, taču paziņot, ka bērns esot miris. Tas esot nepieciešams, jo viņa meita it kā palikusi stāvoklī no kāda nepazīstama puiša, taču negribot atteikties no bērna. Mans priekšnieks nevarējis tā apdraudēt savu labās slavas nomelnēšanu. Prese to vien gaidot. Viņa meita stāvoklī no kāda nepazīstama tipiņa? Nekad. Tā viņš teica. Apsolījās labi samaksāt par to. Tomēr esot jāiet apkārt likuma taisnībai, tāpēc par naudu varot neuztraukties. Es momentā teicu, ka nē, mana meita neko tādu nedarīs, bet tad padomāju – nekā slikta taču tur nebūs. Mans priekšnieks bērnu uzturēšot, tiesa audzināšanu uzticēšot kādam citam pārim, un arī viņa meitai būs tikai labāk – baumas par slavena uzņēmēja meitas palikšanu stāvoklī no svešinieka, ne pie kā laba viņu tā pat nenovestu. Es pierunāju savu meitu. Sākumā viņa atteicās to darīt, taču vēlāk, izdzirdot summu, ko viņš gatavs maksāt, un dzirdot manus argumentus par to, ka ar šo naudu būs iespēja nodrošināt tev ideālu nākotni, viņa piekrita. Dzemdības tika pieņemtas, arī paziņojums par to, ka mazulis piedzimis nedzīvs, tika noziņots. Bērns atdots manam priekšniekam. Darījums noticis, nauda samaksāta. Un tad tikai viss sākās.
- Mās, tevi gaida pie telefona. – vecmāmiņas stāstu pārtrauca Suzanna.
   Tieši nelaikā. Brīdī, kad man ir laiks uzzināt mammas iemeslu nokļūšanai psihiatriskajā klīnikā, telpā ierodas Suzanna ar savu paziņojumu. Tā ir dzīves vislielākā netaisnība.