NODAĻA 42

206 50 5
                                    

Vašingtona, psihiatriskā klīnika " Moonlight"
15. decembris, 17:33

  Šodien bija ļoti nomācoša diena. Visu laiku lija. Es sēdēju uz palodzes un vēros laukā. Debesis bija zilgani pelēkas. Pa tām ik pa laikam pārvietojās kāds draudīgs mākonis, laiku sabojājot vēl vairāk. Pūta negants vējš, jo redzēju kā koku zari lokās no vienas puses uz otru, nerodot sev mieru. Pa šo logu nevarēja saskatīt neko interesantu. Tas veda uz klīnikas pagalma otru pusi, kur viss bija nolaists un nesakopts. Krūmi bija saauguši tik cieši klāt viens pie otra, ka šķiet nebūtu iespējams tiem izspraukties cauri, lai ar kā gribētos. Pie paša žoga tur vēl bija sakrauta milzīga dēļu kaudze, sūnām apaugusi un sen visiem aizmirsta.
   Šodien bija pirmā reize, kopš esam šajā istabā, kad mums tika piegādāts ēdiens. Jau biju izbadējusies un novārgusi tik tālu, ka spētu apēst jebko. Pārtiku, ko mums piegādāja, bija kaut kādas atliekas no tā, ko ēda citi klīnikas pacienti. Katru ēdienreizi uz šķīvi atradās mazi pikuči no dažādiem, kopā nesaderīgiem, ēdieniem. Brokastīs tika atnesta virskārtā nedaudz apkaltusi auzu pārslu putra ar rupjmaizes šķēli un kaut kādi ļoti nepatīkami smaržojoši kāpostu salāti. Pusdienās bija zupa, kurā bija maz sastāvdaļu – vien pāris kartupeļi, zirnīši un burkānu daiviņas. Tagad ar mammu nepacietībā gaidījām brīdi, kad tiks atnestas vakariņas. Mums bija vienalga, kas atradīsies uz šķīvjiem, ka tik tas būtu ēdiens.
   Lai gan sākotnēji biju plānojusi protestēt un nepieskarties nekam uz šķīvja esošā, kā to biju darījusi agrāk, taču mamma lika saprast, ka šoreiz tas nebūtu prātīgs lēmums. Viņiem esot vienalga vai ēdam, vai nē, taču mums gan ir svarīgi uzņemt spēkus, jo nevar zināt, kas notiks rīt. Kuru katru brīdi mums var draudēt lielas briesmas. Lai cīnītos pret tām, būs vajadzīga liela apņēmība, kurai iekšējs spēks lieti noderēs.
   Vēl jo projām biju nikna uz mammu par to, ka viņa man neizstāsta visu līdz galam. Par to, kāpēc vispār atrodamies šeit, ko viņi taisās ar mums darīt un ko nozīmē melnais eņģelis uz manas rokas. Dusmojos, tāpēc jau visu dienu biju pavadījusi sēžot uz putekļiem noklātās palodzes, nevis pavadot laiku kopā ar viņu. Kāda jēga sarunām, ja tā pat no tām negūstu nekādu labumu. Jā, mani interesēja tas, kā viņai gājis šo sešpadsmit gadu laikā, cik ļoti viņa mīlējusi tēti un kāda es bija maza būdama, taču uzskatīju, ka šis nav īstais laiks šādiem jautājumiem. Manī bija liela spītība, tāpēc nevēlējos piekāpties. Man bija jāizrāda, cik neapmierinātu mani dara šī faktu noklusēšana, savādāk var gadīties, ka patiesību tā ar nekad neuzzināšu.
- Lūdzu atnāc. Man vajadzīga tava palīdzība. – pēc ilga klusuma brīža telpā, mamma ierunājās.
   Es izlikos to nedzirdam, un pagriezu galvu vēl vairāk uz loga pusi. Kamēr viņa neizstāstīs man visu taisnību, nerunāšu ar viņu. Tomēr man arī ir tiesības zināt patiesību. Esmu iejaukta šajā lietā.
- Es tev teicu, lai atnāc pie manis. Es laikam izdomāju, kā mums tikt prom no šejienes. – mamma, runājot diezgan mierīgā balsī, teica.
   Šo izdzirdot, es sastingu. Viņa zina, kā tikt ārā? Tas jau skan interesanti. Atmetot visus savus principus, es tomēr devos pie viņas gultas.
- Redzi to šļirci? – mamma jautāja, ar galvas mājienu parādot zemē mētājošo izlietoto šļirci. – Paņem to.
   Es negribīgi pacēlu to no zemes. Turēju to vien divos pirkstos, saviebdama seju. Ko gan viņa taisās ar to iesākt?
- Ko tu ar to gribi darīt? Es tev neduršu ar viņu. – es momentā noskaldīju vārdus. Mamma nedaudz iesmējās.
- Neuztraucies, nelikšu tev to man špricēt. Tai ir pietiekami smaila adata, lai tā spētu ieiet slēdzenē.
- Tu taisies ar to atslēgt durvis? Nereāli. – es uzreiz noteicu.
- Nē. Ne jau tajā slēdzenē, bet gan šīs ķēdes, kura mani tik nevarīgu notur pie gultas. – mamma noteica, rokās satvērusi žvadzošo ķēdi.
   Tas gan varētu izdoties, jo ķēdes slēdzenes uzbūve bija ļoti primitīva. Es iebīdīju šļirces adatu mehānismā un centos to atslēgt. Bija jāpabīda vien maza mēlīte iekšpusē, lai to atbīdītu vaļā. Taču tas nebija tik vienkārši. Es, jau notupusies uz ceļiem, pūlējos to izdarīt vairākas minūtes, līdz izdzirdēju klikšķi. Tā bija vaļā. Ātri atraisīju ķēdes vienu no otras un mamma nu varēja brīvi pakustēties. Jāsaka, ka viņu piedabūt stāvus arī nebija no vieglākajiem uzdevumiem. Mamma pieķēdēta gultai bija vairākas dienas, papildus vēl kājā bija uzradies milzīgs bumbulis no nemitīgo zāļu špricēšanas. Viņa, cieši iekrampējusies manā rokā, spēra pāris necilus soļus, un tā vairākas reizes, līdz beidzot viņa iekustējās un spēja pastāvīgi staigāt. Manu seju rotāja neskaitāmas sviedru lāses. Tas bija smags pārbaudījums man.
- Un, ko tālāk? Šis nu nekādi mūs neatbrīvos no šīs vietas. – es pesimistiski noteicu, nopūšoties teikuma beigās.
- Man ir plāns. – mamma vien noteica.
   Izbēra kasti, kura bija pārpildīta ar izlietotajām šļircēm, zāļu izlietotajiem medikamentiem un vēl dažādiem piederumiem, tukšu, aizstiepa to līdz durvīm un novietoja līdzās tām.
- Redzēji, kas mums piegādā ēdienu? – viņa, visu nodarījusi, pievērsās atkal man.
- Nu jā, personāla darbiniece. Tā jau parasti šeit notiek. – es, nesaprotot, ko viņa ar to domājusi pateikt, noteicu.
- Jā, bet vai tu ievēroji, ka šodien gan brokastis, gan pusdienas mums piegādāja viena un tā pati sieviete? Trausla, vāja sieviete? Tātad arī vakariņas visticamāk nesīs tā pati.
   Es jau nedaudz sākot saprast, uz ko viņa sāk tēmēt, nedaudz pasmaidīju.
- Un ko mēs darīsim, kad viņa būs neitralizēta? – es nedaudz uzjautrinošā tonī vaicāju.
- Skriesim, ko kājas nes. – mamma, tā it kā tas būtu pašsaprotami, noteica. – Bet tagad nāc šeit, aiz manis, mums jāstāv pie durvīm un jābūt gatavām, kuru katru brīdi viņa var būt klāt.
   Es nostājos aiz mammas tieši pie durvīm un piespiedos cieši klāt sienai. Agrāk nespēju nodarīt pāri pat mušai, bet tagad kalām ar mammu plānus, kā sev no ceļa novākt sievieti. Mamma stāvēja, cieši rokās sagrābusi koka kasti, gatavojoties kuru katru brīdi sist ar to. Iekšā jutu milzīgu satraukumu, un tas kļuva vēl spēcīgāks brīdī, kad izdzirdēju atslēgu žvadzēšanu pie mūsu istabas durvīm. Es ievilku elpu un cieši aizvēru acis. Man bija bail no gaidāmā. Attapos vien brīdī, kad pie mūsu kājām jau asins peļķē gulēja sievietes ķermenis. Mamma viņai bija iebelzusi pa galvu, jo tieši no tās plūda asinis. Mamma savāca no viņas atslēgas un ārsta identifikācijas karti, ar kuru bija iespējams atvērt jebkuras durvis. Jau bijām uzsākušas skrējienu pa plašo gaiteni, kad pēkšņi pamanīju, ka mamma strauji atpaliek. Beigu beigās viņa pilnībā apstājās un sabruka uz grīdas, saķērusi kāju. Es atgriezos pie viņas un centos piesliet kājās.
- Es nespēju. Es tomēr to nespēju. – mamma teica. – Ļoti sāp. Ņem šos un bēdz. Meitiņ, bēdz. – viņa, pasniegusi man atslēgas un identifikācijas karti, teica.
-   Nē, es tevi šeit neatstāšu. Celies! – es uz viņu bļāvu, tā cenšoties musināt nepadoties.
-   Es  to nevarēšu. Meitiņ, bēdz, kamēr vēl var. Skrien taču! Mēs vēl tiksimies, es tev apsolu. Taču skrien, skrien ātrāk prom!
   Es asarām acīs atstāju viņu tur sēžam uz grīdas. Skrēju, ik pa laikam atskatoties atpakaļ. Es tur atstāju savu mammu. Vai es to spēšu sev kādreiz piedot, es nezinu. Bet nu jau bija par vēlu, ko mainīt. Man bija pēc iespējas ātrāk jātiek ārā. Es pēc viņas vēl atgriezīšos. Es apsolu.




Dzīve Starp Četrām Baltām SienāmDonde viven las historias. Descúbrelo ahora