Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 8

Vašingtona, psihiatriskā klīnika " Moonlight "
9. novembris, 7:35

   Es skrienu pār pļavu, asa zāle duras man kājās. Esmu brīva, varu doties kurp vien vēlos. Redzu pļavas galā savu ģimeni. Viņi smaida un sauc mani. Es cenšos nokļūt pie viņiem, speru soli pēc soļa, taču viņi attālinās no manis. Es saucu - tēt, pagaidi mani -, bet viņš, pat neatskatoties, dodas prom. Es skrienu, taču viens moments un saprotu, ka mans ķermenis ir sažņaugts klīnikas baltajā kreklā. Pār manu vaigu birst asaras, es tik ļoti vēlos iet līdzi savai ģimenei, taču nespēju.
   Mani no šī sapņa uzmodināja kāds maigs pieskāriens pie mana vaiga. Tāds kā glāsts, kas sekoja viens pēc otra. Es atvēru acis, taču skats bija miglains, nespēju īsti saskatīt, kas šobrīd sēž pie mans gultas. Kad miegs tika izkliedēts, ieraudzīju, ka manī šobrīd raudzījās sieviete, kura agrāk tik ļoti izmisīgi bija klauvējusi pie manas vannas istabas sienas. Es nobijos no šī skata un atrāvos no viņas pieskārieniem. Manu ķermeni pārņēma trīsas. Vai tad viņai nebija jābūt piesietai pie gultas? Palūkojos apkārt, istabā mēs bijām vienīgās. Apsēdos gultas tālākajā stūrī un vēroju šīs biedējošās sievietes turpmāko rīcību. Pēkšņi man atmiņa atausa ārstu saruna - būs labāk, ja viņu kāds uzraudzīs, ja nu atkal ko sastrādā -, atcerējos arī ārstu, kas iznāca no viņas istabas ar stipri asiņojošu roku. Man bija ļoti bail.
- Ko tu tā baidies? Tu pa miegam raudāji jau veselu stundu, tāpēc gribēju tev tikai palīdzēt. - sieviete vienaldzīgi noteica un aizgāja atpakaļ uz savu gultu.
   Pirmo reizi dzirdēju viņu runājam. Agrāk, kad centos ar viņu kontaktēties, tas nebija izdevies. Viņai bija ļoti patīkams tembrs, tāds miera pilns. Pilnībā nesasaucās kopā ar viņas agrāko rīcību un izturēšanos. Pēc ilgas klusēšanas beidzot saņēmos ko pateikt.
- Kā tu tiki ārā no gultas? Tevi tak pamatīgi piesēja pie tās.
- Tad, kad šeit būsi pavadījusi pāris gadus, tici man, ne to vien iemācīsies izdarīt. - viņa, man pasmaidot, noteica.
   Mūsu sarunu iztraucēja pārzine, nedaudz apaļīga sieviete ar īsi apgrieztiem tumšiem matiem, kura atnesa zāles. Vispirms viņa atnāca pie manis, iedeva trīs zāļu ripiņas un plastmasas ūdens glāzi. Pārliecinājusies, ka zāles esmu iedzērusi, viņa devās pie otras sievietes, kura jau bija pamanījusies sevi piesiet atpakaļ pie gultas. Kad viņa zāles bija iedzērusi, un tukšu muti parādījusi, pārzine izgāja no istabas, aiz sevis aizslēdzot durvis. Pēc neilga laika sieviete man iepretī uz savām krūtīm izspļāva trīs zāļu ripiņas.
- Tu neiedzēri zāles? - es iesaucos.
- Ak, tu, naivā dvēselīte, ļauj sevi šeit pazudināt ar šo nāves dziru, kuru tev piešķir savas trīs reizes dienā. Tici man, tās ripiņas tevi nevis izārstē, bet gan paildzina laiku, kuru šeit uzturēsies.
- Bet kā tev tas izdevās, apmānīt pārzini par zāļu iedzeršanu? - es neizpratnē vaicāju.
- Tas ir pavisam vienkārši. Viņas nav tik gudras, kā izskatās. Zāles jau sākotnēji aizbāžu aiz vaiga, un tad notēloju to norīšanu. Neizmanto daudz ūdeni, tas visu tikai pasliktina. Es jau 10 gadus piekopju šo metodi, un, kā redzi, tā lieliski strādā. Vēlāk zāles nolaižu podā, un nav palikušas nekādas pēdas par to, ka zāles nebūtu iedzertas.
- 10 gadus? Cik ilgi tad šeit atrodies? - es vaicāju.
- 16 gadus. Esmu vesta no vienas klīnikas uz otru. Mani šeit iespundēja pilnīgi veselu, vienkārši sapinos ar nepareiziem cilvēkiem. Kad mani šurp atveda biju tāds pats naivs skuķis kā tu. Man bija 25 gadi, vīrs un bērns. Nesapratu, ko visi no manis grib un kas man šeit darāms. Sešus gadus mani novārdzināja ar dažādiem medikamentiem, kļuvu agresīva, tiku uzskatīta par ļoti bīstamu personu. Tikai tad sapratu, ko ar mani šeit dara, kā tieku izmainīta, un tad vienā jaukā dienā sāku izmēģināt šo triku ar zālēm. Kā redzi, esmu normāls cilvēks. Tiesa, es izliekos par sasodīti traku, tik lai tie idioti baltajos halātos baidās no manis. Man vairs nav cerības tikt ārā, un arī, ja tiktu ārā, man tā pat vairs nav nekā, kas gaidītu mani, tāpēc mans mērķis ir vismaz iznīcināt tos, kas reiz iznīcinājuši mani un manu dzīvi.
   Pēc šiem vārdiem telpā valdīja klusums. Nezināju, ko teikt. Man viņas bija ļoti žēl. Es nevēlējos sev tādu pašu dzīvi.
- Un kāpēc tu esi šeit? Es esmu redzējusi simtiem, pat tūkstošiem trako, tu nelīdzinies viņiem. Tu tak neesi traka. - viņa pēkšņi ierunājās.
   Pirmo reizi šo mēnešu laikā kāds pateica šos vārdus - tu neesi traka -, tie man bija tik nozīmīgi. Man bija tik svarīgi, ka kāds man tic.
Paspēju viņai pateikt vien necilu - paldies -, jo jau tika slēgtas vaļā durvis un istabā atgriezās pārējās divas istabas biedrenes. Sieviete jau atkal gulēja cieši piesieta pie gultas, acis vērās griestos un viņa dungoja savu ierasto meldiņu.