Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 64

Vašingtona, iela nr. divdesmit, Meganas māja
19. janvāris, 18:32

   Ir pagājis mēnesis kopš tās dienas, kad pirmo reizi savās rokās turēju savādo lapiņu ar šifriem, ko man bija pasniegusi vecmāmiņas māsa Suzanna. Ir pagājušas tieši trīsdesmit dienas kopš pēdējo reizi redzēju Marku. Un man ir kauns. Kauns par to, ka šobrīd bezpalīdzīga sēžu dīvānā, malkoju rūgtu kafiju, kas ar savu aromātu apņēmusi visu telpu un remdējos atmiņās. Bet pāri kauna apziņai, ar katru pateikto vārdu jūtu kā no mana ķermeņa pazūd baiļu sajūta, sāpes, izmisums, neziņa un vilšanās par to, kas šobrīd notiek man apkārt. Zināt, kāpēc? Jo cilvēkam, kurš tajā visā klausās, ir atbildes uz visiem maniem jautājumiem. Un arī, ja nav, ir gatavs tās atrast nekavējoties, sakot - es zinu, kā tev palīdzēt. Meit, es zinu... Taču tas nespēj atrisināt visas manas problēmas. Diemžēl.
   Es neturēju savu solījumu. Man neizdevās atbrīvot mammu no tām četrām smacējošām sienām, kas viņu apņēma psihiatriskajā klīnikā. Problēma pēc problēmas, kas mani skāra no brīža, kad izbēgu no slimnīcas, nomāca iespēju vēl kādu reizi redzēt mammu sev blakus. Es to neizdarīju, taču tas izdevās kādam citam. Kādam, kuram būšu pateicīga visu mūžu.
   Jā, to izdarīja Marks. Tajā vakarā, kad mūs vecmāmiņas mājā negaidīti pārsteidza Lemona vīri, paglābties virs nebija nedz laika, nedz iespējas. Viņi bija divi. Mēs trīs, tostarp veca sieva, kura pati teju turējās kājās un es, kura muskuļoto vīru priekšā bija tik nespēcīga un vāja. Man ir grūti aprakstīt to, kas norisinājās mazajā bibliotēkā, taču es attapos pēc diviem šāvieniem, no kuriem abi vīri novēlās zemē. Marks tos nošāva. Ātri un nejūtīgi. Ieraugot šo skatu, mani nepārņēma nedz bailes, nedz nožēla. Labprāt pati to būtu izdarījusi.  Tad Marks nopietnā balsī teica, ka esot, kas svarīgs darāms, iekams šis viss nav nācis gaismā. Tā nu viņš atstāja mūs pie abiem līķiem, ielēca auto un nekavējoties aizbrauca, liekot mums doties pie Meganas. Pēc nepilnām divām stundām, pie manas draudzenes durvīm stāvēja mamma. Viena. Bāla, bezspēcīgi līgojoties, baltajā slimnīcas halātā. Jautājot, kā viņa izkļuvusi no slimnīcas, viņa vien atbildēja -  to izdarīja Marks. Prasot, kur viņš ir šobrīd, viņa atbildēja īsi un bez liekas vilcināšanās - viņu nošāva. Mūsu bēgšanas laikā viņu skāra trīs lodes.
   Kas ir noticis pēc tam? Nekas. Pilnīgi nekas. Viena nejēdzīga diena pēc nākamās. Mēs daudz runājam. Par mani, bērnību, klīniku. Cenšamies rast atbildes uz savādajiem šifriem vecmāmiņas lapiņā. Mums ļoti palīdz arī Megana un Brendons. Bet patiesībā mani nemaz īsti vairs neinteresē šīs rūpes, šīs sarunas, šī dzīve. Tā ir kļuvusi tik tukša. Tik nenozīmīga. Tik nevajadzīga. Jo tajā nav Marka. Un nebūs vairs nekad.
   Apkārtējie teiktu, ka es šo faktu uztveru ļoti mierīgi. Vai vismaz cenšos. Taču šķiet tikai es pati tā nedomāju. Es raudu naktīs. Tad, kad neviens to neredz. Man nav vajadzīga žēlošana, man nav vajadzīgas sarunas par to, kas manu brūci uzšķērdīs vēl vairāk. Visvairāk es nožēloju to, ka nepaspēju viņam atvainoties. Lūgt piedošanu par to, ka viņu iesaistīju šajā lietā. Un vēl man sāp sirds par to, ka nepateicu, cik ļoti mīlu viņu.
-  Melisa, uztaisīt tev vēl vienu krūzi ar kafiju? -  pēkšņi Brendons pārtrauca manas pārdomas.
   Jā, mēs šobrīd sēdējām Meganas viesistabā un dzērām kafiju. Tik vienkārši. Tik ikdienišķi, it kā nekas nebūtu noticis. Brīžiem liekas, kā Meganai nav bail savā mazajā dzīvoklītī turēt veselas divas psihiatriskās klīnikas bēgles. Pat nezinu, vai es to spētu.
- Nē, nu jau pietiks, - es noteicu, - iešu uz virtuvi nomazgāt traukus.
   Mans patiesais mērķis, iešanai uz virtuvi, gan nebija trauki. Arī ne fakts, ka vēlos pabūt viena, prom no šīm ikdienas sarunām. Bet gan tas, ka gribēju pārbaudīt savas aizdomas, kuras mani pārņēma jau trešo dienu. Es piegāju pie virtuves loga un pavēros lejā uz auto stāvvietu. Bija vakars un brīvās automašīnām paredzētās vietas palika aizvien mazāk. Cilvēki atgriezās no darba. Taču vieta zem lielā koka, tieši iepretī virtuves logam, jau trešo dienu palika nemainīga. Tā netika atbrīvota nedz pa dienu, nedz naktī. Tajā stāvēja auto, ko līdz šim nebiju šeit manījusi. Jāatzīst, ka šādu mašīnas marku redzēju pirmo reizi, tāpēc to pamanīju jau pirmajā dienā, kad tā tika novietota koka paēnā. Tā šķita tik aizdomīga, ka lika man uzmanīties. Protams, man šobrīd ir vajāšanas mānija. Šķiet, ka visi mani novēro un grib pie pirmās izdevības nodot policijai vai kādam no psihiatriskās klīnikas darbiniekiem. Bet šis gadījums tiešām šķita savāds, jo mašīnas īpašnieks pameta auto vien pāris reizes, un tās pašas ar fotoaparātu rokās. Un katru reizi pasaktoties uz auto, mani neatstāj sajūta, ka viņš skatās augšup. Uz manu virtuves logu.