Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 19

Vašingtona, psihiatriskā klīnika “ Moonlight “
23.novembris, 2:15

   Tumsa pārņēmusi istabu, neļaujot vairs gaismas stariem apkampt telpā esošās mēbeles. Es guļu savā gultā un dzirdu kādu saucam savu vārdu. Tik klusā un maigā balsī tas izskan, taču skaidri saklausu katru izteikto zilbi. Es pagriežu galvu sānis, lai varētu redzēt saucēju, izberzēdama acis no miega, taču telpā nevienu nemanu, vien Barbaru, kura, skaļi elpodama, guļ, satinusies cieši apkamptajā segā. Es pieslienos sēdus gultā un, nolikusi kājas uz patīkamās koka grīdas,  pārslidinu tās pāris reizes no vienas puses uz otru, cenšoties atrast zemē atstātās čības. Tas neizdodas tik vienkārši, bet, uztaustos pūkaino materiālu, es strauji pielecu kājās. Ar rokām cenšos sataustīt aukstās sienas. Vien izmantojot tausti esmu nonākusi pie durvīm. Viegli nospiežot metāla rokturi uz leju, es dodos tālāk, cenšoties saklausīt no kurienes nāk maigie balss tembri. Arī agrāk redzētais mājīgais gaitenis nu izskatās citādi. Vienīgais gaismas avots ir viena mazītiņa lampa pie sienas, kura, ik pa laikam raustīdamies un izdodot sisināšanai līdzīgas skaņas, ļauj man saskatīt ceļu kurp doties. Es speru soli pēc soļa, lēnām virzīdamies uz priekšu pakaļ balsij, kura mani vilina sev līdzi. Esmu nonākusi pie smagajām metāla durvīm, kuras, man par lielu pārsteigumu, ir līdz galam atvērtas. Es nolieku nedrošu soli pāri šo durvju slieksnim, baidīdamies, ka mani var pieķert vīrietis zilajā formas tērpā, bet aiz metāla durvīm neatrodas neviena dzīva dvēsele. Melisa, Melisa – balss mani turpina saukt. Es iekāpju liftā, kura sienas vēl jo projām draudīgi spiežas virsū manam ķermenim. Šoreiz pat liekas, ka tās knapi nepieskaras manām rokām. Neviļus esmu nonākusi trešajā stāvā, un turpinu savu kustību taisni pa gaiteni uz priekšu. Caur mīkstajām čībām sajutu spiežamies cauri auksto grīdu un visapkārt ir jūtama pelējuma smaka. Es aiz nepatikas nodrebinos. Esmu nonākusi pie 341 istabiņas, telpas, kur agrāk aizvadīju savas dienas klīnikā. Durvis kā pašas no sevis atveras un pretī man paveras četras gultiņas. Vienā no tām sēž kāda sieviete, galvu zemē nodūrusi. Viņas ķermeņa augšdaļa kustas uz priekšu un atpakaļ, atgādinot šūpošanos. Šī sieviete pie sevis kaut ko dungo. Es pieeju pie viņas tuvāk, cenšoties saklausīt vārdus šim meldiņam. "Karaļvalstī reiz dzīvoja maza princese, zeltainas lokas vij viņas galviņu. Smaids kā saules stariņš, acis kā debess zila, karaļvalstī reiz dzīvoja maza princese, gaiša kā māmiņas sargeņģelis." Es zinu šo dziesmu. Es apsēžos līdzās šai sievietei, un mēs kopā dziedam šo dziesmiņu. Šķiet skaņa ir pārņēmusi visus plašos klīnikas gaiteņus, bet es sajūtos tik labi un patīkami. Es dziedu no visa spara dziesmu par mazo princesi. Pēkšņi meldiņš apsīkst un sieviete cieši paveras manī. Mammu? – es iesaucos. Un patiesi, tumšajā telpā kā spožs dimants man pretī spīd mammas maigie un patīkamie sejas vaibsti. Garie, zeltainie mati ir cieši pieglaudušies viņas mīlīgajiem vaidziņiem. Viņa smaida un tik cieši lūkojas manās acīs. Es pieglaužos viņai klāt un sajūtos tik labi, ka spētu nogalināt ikvienu, kas censtos mani no viņas ataut. Mammu! – es vēlreiz izsaku šos vārdus. Melisa, manu meitiņ. – mamma to pasaka un noskūpsta manu pieri.

   Pēkšņi es pamodos, un sāpīgi sažņaudzu rokas dūrēs, cenšoties atkal iemigt un redzēt mammas skaisto stāvu. Bet tas bija tikai sapnis. Es atrados savā klīnikas gultā, pretī man guļ Barbara, skaļi elpodama, un mīkstās čības vēl aizvien mētājās līdzās gultas koka kājām. Es pieslienos sēdus uz gultas malas un nemanot biju sākusi dungot dziesmiņu par mazo princesi. To kādreiz bija dziedājusi mana mamma ikreiz, kad nevarēju aizmigt vai pamodos nakts vidū murgu dēļ. Viņa apgalvoja, ka tā esot rakstīta par mani.
   Es piegāju pie vienīgā loga šajā istabā un centos to nedaudz attaisīt, lai ielaistu telpā svaigu gaisu. Tas diez ko neizdevās, jo no ārpuses logu norobežoja restes. Nelielu spraugu man tomēr izdevās atvērt, un, piespiedusi nāsis cieši tai klāt, ievilku svaigu gaisa dvašu. Manu ķermeni momentā pārņēma neizmērojams enerģijas lādiņš. Viss kas man vajadzīgs ir brīvība, un to var dabūt tur ārā, tur, kur mīt šis gaisa mākonis.
   Pēkšņi kāds auksts priekšmets piespiedās cieši pie mana kakla. Es nedaudz salecos, taču manas kustības apturēja smags rokas spiediens uz mana pleca. Sapratu, ka man aiz muguras stāv Barbara, un priekšmets pie mana kakla ir naža asmens. Tad pie manas auss tuvojās viņas draudīgās lūpas, kuras čukstus izdves:
- Kušh, tikai mieru. Es tev pāri nedarīšu. Varbūt tikai nedaudz.
   Tad viņa lika man apgriezties otrādi, un šoreiz nazi pielikusi man pie muguras, lēnām virzīja uz gultas pusi. Pēc pavēles, es apgūlos tajā, nesakot neko. Es varēju kliegt pēc palīdzības, taču man bija bail. Bail no tā, ka viņa uzreiz varētu mani nodurt.
- Es domāju, ka asins traipi būs pārāk uzkrītoši, labāk pamēģināsim ar šo.
Barbara paņēma spilvenu, kas atradās zem manas galvas un straujiem žestiem uzlika to man uz galvas, stingri piespiežot. Man trūka gaisa, es spārdījos un locījos, taču nespēju neko izdarīt. Biju bezpalīdzīga. Vienu brīdi man vairs nepietika spēka pretoties un es padevos. Šoreiz gan tumsā, kurā ieslīgu, nebija iespējams ko saredzēt un sajust. Pēdējais, ko saredzēju bija vien mammas maigais vaigs.