Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 62

Vašingtona, iela nr. divdesmit, Meganas mājas
20. decembris, 8:40

Saule jau sen kā gabalā. Rosība aiz loga ar katru brīdi tikai pieaug, taču šīs mājas iedzīvotājiem rīts nu tik kā sāksies. Izņemot mani. Šonakt tā arī acis neaizvēru. Domas bija pārāk spēcīgas, lai ļautu man aizmigt. Bet es nejūtu miega badu. Tieši pretēji, iekšēji jūtos daudz spēcīgāka un apņēmības ar man netrūkst. Priekšā lieli plāni - jāizpēta vecvecāku māja. Iespējams tur atradīsim ko tādu, kas palīdzēs mums meklējumos. Es ticu, ka vecvecāki ir dzīvi. Savādāk nemaz nedrīkst būt.

Patiesībā tik smaga nasta šobrīd gulstas uz maniem pleciem. Esmu apsolījusi mammai viņu dabūt ārā no tās nežēlīgās iestādes. Tagad arī vecvecāku liktenis ir atkarīgs no manis. Tad vēl tā meitene, kuras meklēšana ir miglā tīta, jo pieejamie fakti ir minimāli. Un vēl es pati esmu milzīga problēma. Arī mana pastāvēšana uz brīvām kājām ir laika jautājums. Brīžiem šķiet, ka drīz patiesi sajukšu prātā. Viss notiekošais ir kā bumba ar laika degli. Vienu brīdi tā var eksplodēt, un tad atpakaļceļa vairs nebūs. Jārīkojas ir pēc iespējas ātrāk.

Naktī domājot, izsecināju, ka tagad nav jēgas naidoties ar Marku. Šobrīd privātā dzīve ir jānoliek malā. Vismaz uz kādu laiku. Marks man ir vajadzīgs. Jā, iespējams kāds to sauktu par izmantošanu, taču man šobrīd ir nepieciešama jebkāda veida palīdzība. Es pašlaik nejūtos gatava iztirzāt, kas īsti Markam ir ar Ešliju. Iespējams tādēļ, ka vēl neesmu sagatavojusies uzzināt, ka tur ir kas nopietns. Pazaudēt Marku brīdī, kad tik tikko esmu viņā iemīlējusies līdz ausīm? Nu nē. Ko tādu es nepārdzīvotu. Tāpēc pagaidām vēlos atstāt visu kā ir. Esmu apņēmusies kopīgiem spēkiem atrisināt gan manu, gan viņa problēmu, neiejaucot tur nekādu mīlestību. Tā tikai traucē.

Gribēju izmantot lietderīgi to, ka esmu augšā pirmā. Siltas pankūkas, kuras karsti kūp šķīvī brīdī, kad aizmiegojies iesoļo virtuvē. Kas var būt labāks par to? Jāatzīst, ka ilgu laiku man aizņēma pareizo piederumu atrašana Meganas haotiskajā virtuvē, ko viņa sauc par savu paradīzi. Viņa tur pavada daudz laiku kārtojot, taču brīžiem šķiet, ka tādējādi uztaisa vēl lielāku bardaku kā pirms tam. Plastmasas bļoda dakšu un nažu atvilktnē? Jā, viņai tas nešķiet nekas neparasts.

Tik tikko biju izcepusi otro pannu ar pankūkām, kad virtuvē galīgi aizpampusi iesoļoja Megana. Brucinot acis, viņa iesaucās:

- Pankūkas! Mīļā, tu esi zelts!

Es vien uzsmaidīju un uz virtuves galda noliku milzīgu šķīvi ar zeltīti apceptām pankūkām. Tās patiesi smaržoja fantastiski. Megana apsēdās pie galda, izlaida zirgastē saņemtos matus, nedaudz tos papurināja un pa vienai vien sāka tiesāt manus šī rīta šedevrus. Dzirdēju viņas laimes pilno - mmmm - ikreiz, kad kāds pankūkas gabals nokļuva uz šķīvja.

- Brendons vēl guļ? - es ievaicājos, uz pannas uzlejot mīklu.

- Jā, viņam miegs ir dārgāks par visu. - Megana iesmējās, tad turpināja, - Un Marks?

- Nezinu. Ja jau nav šeit, droši vien, ka vēl guļ. - es noteicu, necenšoties dziļi iedziļināties viņas jautājumā. Zināju uz ko viņa tēmē.
- Dzirdēju, ka viņš vakarnakt murgoja. - Megana ieminējās.

- Jā, biju nomodā. Nespēju pagājušo nakti iemigt. Viņš sauca Robu. - es noteicu.

- Lai arī nevienam to nesaka, viņš, nabadziņš, pārdzīvo par brāli. - Megana klusi teica, uzmetusi skatu virtuves durvīm.