Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 56

Vašingtona, ceļā uz Marka dzīvokli
18. decembris 20:49

   Pēc vairākām stundām mēs beidzot ienirām pilsētas burzmā. Tik savādi tas šķita. Atgriezties atpakaļ pasaulē, kura kļuvusi tik sveša un neizdibināma, lai gan pirms pāris mēnešiem tās bija manas mājas. Ilgu laiku nācās pavadīt sastrēgumos. Vašingtonas idille. Pilsētas centrā par sniega esamību liecināja vien apsnigušie ēku jumti, baltās koku cepurītes un ragaviņām nobraukātie pauguri. Pats lielceļš bija tik pat melns kā ierasts, jo cilvēki pat aukstā laikā nedomāja sēdēt mājās. Tie traucās pa šoseju kā ierast. Sēžot nebeidzamajos sastrēgumos, sapratu, ka atceros gandrīz katru nostūri šajā pilsētā, jo, ikreiz apstājoties un ieraugot kādu veikaliņu, kas noslēpts ielas vistālākajā stūrī vai parku, kurā, neskatoties uz jau tuvojošo krēslu, pa kalniņu braukā bērni, manā prātā atausa atmiņas.
   Beisona kunga beķereja. Vieta, kura šobrīd bija piesaistījusi manu skatienu. Agrāk nepagāja neviena pirmdiena, ka nebūtu tur iegriezusies. Jau būdama maziņa tur tiku vesta. Gājām kopā ar vecmāmiņu, jo beķerejas īpašnieks bija viņas labs draugs. Kopā esot mācījušies. Beisona kungs ir gados pavecāks kungs, ar fantastisku dzīves pieredzi. Viņa stāstos par to, kā viņš apceļojis teju visu pasauli, var klausīties stundām ilgi, jo tie spēj aizraut gan mazus, gan lielus klausītājus. Lai arī pie viņa iegriežos jau gadiem, šķiet neesmu dzirdējusi pat ne pusi no Beisona kunga stāstiem.
   Luksoforā iedegās zaļā gaisma. Varam braukt tālāk.
- Griez pa labi. – es pēkšņi uzsaucu Brendonam, kurš pārsteigts par manu pavēli, nogriežoties gandrīz uztriecās auto.
- Pasaki, kāpēc man tas bija jādara? Un tik pēkšņi. – veiksmīgi izvairījies no sadursmes, Brendons man uzbrēca, būdams vēl nedaudz satraukts par tik tikko notikušo.
- Piestāj pie beķerejas. – es vien noteicu, neklausoties vairs to, ko Brendons pie sevis murmina.
   Kad auto bija apstājies, es izkāpu no tā un ieelpoju dzestro gaisu. Beķereja atradās vecā divu stāvu ēkā, kura bija apstrādāta ar koka dēlīšiem. Ievēroju, ka no tiem jau sāka lobīties nost brūnā krāsa. Mājas sienu pirmajā stāvā, kura atrodas ielas pusē, klāj četri rūtoti logi, un starp tiem durtiņas uz beķereju. Virs  tām neliels jumtiņš, veidots no veca, apsūnojuša dakstiņa, sarkanā krāsā. Pie stiklotajām durvīm piekārts uzraksts – Slēgts – taču es nevilcinoties pieklauvēju trīs reizes. Beisona kungs dzīvo beķerejas otrajā stāvā, tāpēc biju vairāk kā pārliecināta, ka drīz pie durvīm parādīsies viņš. Un tā arī bija. Pēc neilga laika caur stiklu jau lūkojās miltiem nosmērējies večuks, šokolādes sasmērētās ūsās un, saraucis izbrīnā pieri, slēdz vaļā durvis.
- Nevar būt! Kāds brīnums! Kāda laime! Tu, meitiņ! – Beisona kungs vien izdvesa, uzreiz jau metoties mani apkamt.
-   Beisona kungs, vai mani gaidījāt? – es vien jautāju, tikusi vaļā no viņa apskāviena.
- Kā nu nē, Mel, kā nu nē, nāc iekšā, es uzvārīšu tēju. – Beisona kungs teica, jau stumdams mani iekšā.
- Paldies, bet man nav daudz laika. Ārā gaida draugi.
- Vai tev tiešām neatliks laika vienai tējas tasei un maniem mosjē cepumiņiem ar zemeņu pildījumu? Tikko izcepu. Redzi, man pirms miega vienmēr prasās kaut kas salds. – Beisona kungs noteica, viegli pasmaidot.
   Es neko neatbildēju, vien apsēdos pie viena no nedaudziem galdiņiem, tā parādot, ka nespēju pretoties viņa piedāvājumam.
- Kā tev klājas, Mel? Dzirdēju, ka ar tevi notikusi nelaime. Netaisnīga gan tā pasaule. – večuks nopūtās.
- Laikam esiet viens no nedaudziem, kam varu atklāt, ka man šobrīd neklājas viegli, bet es ceru, ka viss nokārtosies. – es nedaudz pasmaidīju, lai gan to nekādi nevarētu nosaukt par smaidu.
- Tomēr tevi atbrīvoja? – Beisona kungs ziņkārīgi vaicāja.
- Jā, beigu beigās pierādījās, ka esmu vesela. – es, gribot izvairīties no šīs sarunas, vien noteicu.
   Beisona kungs norija siekalu kamolu, tad piecēlās no galda, aizgāja līdz letei. Paņēmis prāvu papīru kaudzīti, viņš atgriezās, taču palika stāvam. Īsu brīdi telpā valdīja mēms klusums.
- Skatos, ka tu man tomēr līdz galam neuzticies, Mel. Tā nevajag, tu zini, ka vienmēr tev palīdzēšu, lai arī ko tu nebūtu sastrādājusi.
   Večuks uz galda, līdzās servīzei un cepumu šķīvim, nolika prāvo papīru kaudzīti, ko nupat bija turējis rokās. Tur bija paliela fotogrāfija un apraksts. Sajutos kā lūkojoties spogulī, jo bildē bija redzama mana seja, un zem tās uzraksts lieliem burtiem :
NO PSIHIATRISKĀS SLIMNĪCAS IZBĒGUSI ATTĒLĀ REDZAMĀ SIEVIETE. AUGUMS: 1, 70 M, IESPĒJAMS ĢĒRBUSIES SPORTA TĒRPĀ. JA IR KĀDA INFORMĀCIJA, LŪGUMS ZVANĪT UZ ZEMĀK REDZAMO NUMURU VAI GRIEZTIES POLICIJĀ. ATLĪDZĪBA GARANTĒTA.
- Policija vēlējās, lai es tos ielieku savas beķerejas logos, jo šeit dienā apgrozās simtiem cilvēku. Bet es to nekad nedarīšu. – večuks piebilda brīdī, kad nekustīgi novietoju lapas atpakaļ uz galda.
   Es, neko nesakot, piecēlos no galda, paziņojusi, ka man jāiet, taču Beisona kungs man pavēlēja apsēsties. Brīdi valdīja klusums. Tad es, joprojām sēžot pretī papīru lapām, uz kurām uzdrukāta mana fotogrāfija, ierunājos:
- Viņi vēlas mani nogalināt. Es neesmu slima. Grib mani nonāvēt. – es izmisusi teicu, skatoties zemē.
- Es zinu, Mel, neuztraucies.
- Nē, jūs neko neziniet. Jūs tik daudz ko neziniet, Beisona kungs.
- Es zinu pietiekami, Mel. Tev ir jāpamet pilsēta. Un nekavējoties.
- Es nebraukšu vairs prom. Neslēpšos. Man tas ir apnicis! – es uzbļāvu Beisona kungam, tikai vēlāk sapratu, ka tā nevajadzēja darīt. – Atvainojiet, es negribēju kliegt.
- Mel, meitiņ, es zinu, ka tev tas viss ir apnicis, bet nav citas izvēles. Tas ir tikai tevis labā. Es darīšu visu, lai tev palīdzētu. – Beisona kungs mierpilni teica.
- To saka visi. Ikviens apgalvo, ka man palīdzēs, bet šis murgs tā arī nebeidzas. Viss, ir pienācis laiks sākt rīkoties pašai. Tieši man ir jāglābj mamma.
   To pasakot, es izmetos no beķerejas pat neatskatījusies. Vien dzirdēju kā noskan zvaniņš tieši pie stiklotajām durvīm, aizcērtot tās. Vēl nekad agrāk nebiju jutusies tik apņēmības pilna palīdzēt mammai. Mani meklē jau plašākā mērogā. Ir iesaistīta sabiedrība. Nav vairs laika ilgāk gaidīt. Es iemetos mašīnā, un izlikusies nedzirdam Meganas un Brendona jautājums, par to, kur tik ilgi biju, vien noteicu:
- Braucam pie Marka. Nekavējoties!
   Ieslīdēju automašīnas krēsla atzveltnē vēl dziļāk, un skatījos kā garām aizslīd lērums koku. Mēs braucām patiesi ātri, arī jautājumus Megana ar Brendonu vairs neuzdeva. Viens pagrieziens sekoja pēc otra un drīz jau piestājām pie milzīgas deviņu stāvu ēkas. Es saspiedu rokas dūrēs. Nu bija laiks grūtam uzdevumam - man bija jāatgūst Marks.