Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 34

Vašingtona, psihiatriskā klīnika " Moonlight "
11. decembris, 15:04

  Šorīt es pamodos salīdzinoši vēlu. Saule jau sen sildīja zemes virsu. Vairs pie manis nenāca medmāsa septiņos no rīta, lai injicētu nepieciešamos medikamentus, šī procedūra izpalika, tāpēc man bija laiks nedaudz ilgāk pabaudīt miega sniegto labsajūtu. Tikai īsi pēc brokastīm es saņēmu savu šīs dienas pirmo zāļu porciju, kura nonāca tur pat, kur pārējie medikamenti – zem mana matrača. Pēc tam es devos uz mazo vannas istabu, lai nomazgātu seju. Jutos aizmigusi, tāpēc cerēju, ka aukstais ūdens iespējams mani atmodinās no snaudas, kura pārņēmusi pat pie plaši atvērtiem acs plakstiņiem.
   Uzšļakstīju pāris ūdens šalkas sev uz sejas, pirmajā brīdī nedaudz nodrebinoties. Tas patiesi bija ledaini auksts ūdens, bet jāsaka, ka ļoti efektīvs paņēmiens, jo pēc brīža jau biju atkal ierindā, sejā nekas vairs neliecināja par pieprasījumu pēc miega. Es jau grasījos doties atpakaļ uz savu gultu, kad pēkšņi ūdens krāna spīdīgajā metāla virsmā ieraudzīju savu atspulgu. Tikai tagad apjēdzu, cik patiesībā sen neesmu redzējusi pati sevi. Vai esmu mainījusies? Es nezinu. Šķitu sev pavisam sveša. Tik bāla un nomākta. Vairs neizskatos pēc 21 gadus vecas jaunietes, bet gan jau dzīves pieredzējušas sievietes. Tik ļoti novecojusi šo pāris mēnešu laikā. Varētu šķistu, ka augu pa stundām. Jāatzīst, ka es sev šķietu neglīta. Un tādu mani ir padarījusi šī iestāde. Nesaprotu, kā Marks varēja ieskatīties tādā meitenē, kas izskatās šādi, kā atspulgā uz izlietnes krāna. Es ilgi nevarēju paskatīties šajā skatā, kas man vīdēja iepretī. Tas man bija nepatīkams, tāpēc es vienkārši aizgriezos un devos ārā no vannas istabas, cenšoties aizmirst redzēto.
   Barbara telpā nebija jau kopš tā brīža, kad pamodos. Tas mani īpaši nesatrauca, jo domas aizņēma citas problēmas. Izejot no vannas istabas, es devos savas gultas virzienā. Pabāzu roku zem tās matrača un satvēru tur noslēptās zāļu ripiņas. Es staigāju šurpu un turpu pa istabu, rokā cieši sažņaugusi tās. Ko iesākt? Tas bija jautājums, kas visu šo laiku mani nomocīja. Kā lai panāk tikšanos ar policistiem? Varbūt jāpieprasa tā? Nē, tas radīs lielu jezgu, un jau atkal viens pēc otra pie manis dosies ārsti, iztaujājot par to, ko esmu viņiem pateikusi. Varbūt palūgt palīdzību Barbarai? Nē, citus cilvēkus labāk neiejaukt. Es tomēr nezinu, kam varu uzticēties un kam nē. Velns, ja vien šeit būtu Marks, viņš mierīgi varētu palīdzēt atrisināt šo lietu.
   Es vairs nezināju, kur likties no šīm pārdomām, rūpīgi noglabāju zāļu ripiņas atpakaļ zem matrača, un nolēmu nedaudz iziet gaitenī, papētīt apkārtni. Jāizmanto šo telpu fantastiskā iespēja – neaizslēgtās istabiņas durvis. Izejot no telpas, visapkārt bija tāds klusums, ka varētu dzirdēt adatu nokrītam. Es uzmanīgi spēru soli pēc soļa, priecājoties par to, cik pēdējā laikā esmu kļuvusi izturīga. Vairs nav jāgrīļojas ejot, līdzsvara problēmu dēļ. Arī kustoties vairs sāpes neizjutu krūšu apvidū. Pēkšņi manu sajūsmināšanos par savām spējām pārtrauca negaidīts notikums. Paejot garām ejai, kura ved pa labi no gaiteņa, mani kāds no mugurpuses parāva aiz rokas un iegrūda tumšā telpā, pilnā ar palagiem un citiem gaišiem audumu kalniem, samestiem uz zemes. Es iekliedzos, bet tūlīt spēcīgs rokas spiediens aizspieda man ciet muti, liedzot izdvest kādu skaņu.
- Klusu, Melisa. Nekliedz, mani nedrīkst ieraudzīt.
Uzreiz pazinu šo balsi. Tas bija Marks. Satraukts un nedaudz aizelsies. Sapratis, ka vairs nekliegšu, viņš atlaida savu roku no manas mutes, ļaujot man atkal teikt kādu vārdu.
- Tu mani nobaidīji. – es dusmīga teicu un ar plaukstu uzsitu pa viņa krūtīm.
- Man nav daudz laika. Klausies uzmanīgi. Nevienam nesaki, ka satiki mani. Viņi uzzināja, ka Robs ir mans brālis, domāju, ka tas nav nejauši, kāds parūpējies, lai attiecīgās personas uzzina to un atstādina mani no tavas lietas, liedzot tavu ārstēšanu. Tagad mani aizsūtīja atvaļinājumā, bet domāju, ka tas ir tikai iegansts, lai mani pamazām dabūtu prom no šejienes. Man ir sajūta, ka šai klīnikai ir kāda saistība ar Robu un tava nonākšana šeit nav nejaušība. Saproti? Un tagad viņi ir apjēguši, ka cenšamies rīkoties bez viņu ziņas kopīgiem spēkiem. Kāds kaut ko nojauš par mūsu sadarbību, es to pilnīgi jūtu. Tāpēc esi ļoti uzmanīga. Melisa, esi tik uzmanīga kā vēl nekad. Nevienam neuzticies, tikai pati sev. Tev ienaidnieki glūn uz katra soļa, neuzticies nevienam. Īpaši Borisam, viņš no tevis centīsies izdabūt informāciju visām iespējamām metodēm. Esi stipra. Un vēl kas – viņi kaut ko perina attiecībā uz tevi. Kaut ko nelāgu. Esi uzmanīgi. Es darīšu visu iespējamo, lai tevi pēc iespējas ātrāk dabūtu no šejienes laukā, jo jūtu, ka drīz var būt par vēlu. Šajā klīnikā notiek kaut kas savāds, un pēdējā laikā ārsti gatavojas kaut kam, es tikai vēl nesaprotu kam tieši, bet zinu, ka tas ir saistīts ar tevi. Tu tikai neuztraucies, es izdomāšu kā to visu atrisināt. Uzticies man. Es ar tevi vēl centīšos kaut kādā veidā sazināties, taču nevaru apsolīt, ka tas izdosies, apsardze ir palielinājusies, pagaidām mana caurlaide vēl darbojas, bet drīzumā tā var tikt nobloķēta, tāpēc tev ir jāturas šeit vienai. Viss būs labi, man tagad jādodas, vairs nav laika ilgāk uzkavēties, kāds var ko nojaust. - Marks to noteica un noskūpstīja mani cieši uz lūpām. Nespēju attapties no viņa teiktā, kad Marks jau bija prom. Es šausmās saķēru galvu un noslīdēju uz ceļiem, mīkstajās palagu kaudzēs. Šeit viss ir vēl nopietnāk nekā man likās. Tas viss atgadījums ar Robu ir saistīts ar šo klīniku? Neesmu nonākusi šeit nejauši? Un kāpēc viņš visu laiku runāja par Robu tā it kā viņš vēl būtu dzīvs nevis jau sen miris? Gatavo kaut ko pret mani? Ko esmu viņiem nodarījusi? Izspiest informāciju no manis? Bet kādu? Es neko nezinu. Tik daudz jautājumu, kuriem nav atbildes. Jau gribēju izplūst asarās, bet tad satvēru sevi rokās un galvā ieskanējās Marka vārdi – esi stipra. Jā, esi stipra. Lai arī, kas viņiem būtu padomā, esi stipra, Melisa.