Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 47

Vašingtona, mednieku namiņš dziļi mežā
17. decembris, 8:12

   Ir uzausis kārtējais rīts iekš manas dzīves. Bet ne parasts rīts. Šī bija pirmā reize pēdējo mēnešu laikā, kad pamodos ar smaidu sejā. Es jutos laimīga. Es jutos pasargāta. Es jutos cerības pilna palīdzēt mammai. Mērķtiecīga atrisināt šo pārpratumu, ja vien to tā var nosaukt. Es vairs neesmu viena. Man ir Marks un Megana, kuri šobrīd ar visām savām iespējām cīnās, meklējot taisnību un cenšoties mani izvilkt no šī vilku midzeņa, kurā mani visām sparēm cenšas ievilkt psihiatriskās klīnikas darbinieki. Vienīgais, kas man uz doto brīdi ir pilnīgi skaidrs, ir tas, ka pie šīs visas situācijas vainojama ir manas mammas profesijas, kuras dēļ viņai bija spiesta lieta izdarīt ko nelikumīgu. Bet kas notika tālāk? Kas notika ar mazuli un kur tas ir šobrīd? Vai bērna vecāki uzzināja, ka viņu atvase tomēr nav piedzimusi nedzīva un cenšas atriebties par to manai mammai? Bet kāds tam sakars ar Lemonu? Šie jautājumi mani vajāja vēl jo projām, taču vienīgā, kas man varēja atbildēt, ir vecmāmiņa, kura šobrīd atrodas tālu prom.
   Kad atvēru acis, Marka blakus nebija. Palūkojos apkārt, arī istabā viņu neatradu. Marka drēbes no krēsla bija pazudušas, vien melna sporta soma mētājās līdzās gultai, kas atgādināja par to, ka viņš šeit bijis un vakarnakt piedzīvotais nav bijis sapnis. Spoži saules stari spīdēja cauri aizkariem, kas bija pievilkti priekšā logam. Šodien rādās skaista diena. Es izkāpu no gultas, nedaudz piekārtoju to, un tajā pašā nakts kreklā izgāju no istabas. Gribēju uzmeklēt Marku un pārliecināties, ka viss ir kārtībā. Tūdaļ izejot no istabas, es izdzirdēju mūzikas skaņas, kas nāca no apakšstāva. Nekavējoties devos lejā. Mūzika nāca no virtuves. Arī aromāts, kas apņēma visu apakšstāvu, bija fantastisks. Es momentā devos virtuves virzienā. Un tur viņš bija. Aplicis baltu priekšautu ap vidukli, Marks gatavoja brokastis mazajā virtuvītē. Viņam visapkārt valdīja milzīgs haoss. Es piesteidzos pie Marka un apķēru viņu no mugurpuses. Piespiedos tik cieši klāt, ka šķiet knapi ļāvu viņam paelpot. Tikai tad, kad viņš pagriezās pret mani, pamanīju, ka visa viņa seja un mati ir aplipuši ar miltiem. Viņš izskatījās tik smieklīgi. Kad sāku uzjautrināties par viņa izskatu, Marks ar ātru rokas vēzienu pārlaida pār manu seju baltu miltu mākoni. Nu tagad arī es biju līdzīga viņam. Uzvedāmies kā mazi bērni, taču tik ļoti bija pietrūkusi šī bezrūpīgā dzīve, kurā nav jādomā par sekām, kas var rasties nepārdomātas rīcības rezultātā.
   Kad troksnis, ko abi radījām, viens otru apjūsmodami par jauno paskatu, pieauga, Marks pēkšņi mani apklusināja, roku cieši piespiežot manai mutei. Es apstulbu no šīs pēkšņās rīcības. Viņš mani vien sakampa aiz rokas un izveda no virtuves, vedot kādas telpas virzienā. Ieejot pa durvīm, kuras bija pa pusei aizvērtas, uzreiz atradu Marka rīcībai izskaidrojumu. Uz dīvāna, kas atradās piebīdīts pie vienas no istabas sienā, katrs uz savu pusi nogāzīs galvu, gulēja Megana un Brendons. Nezinu, vai viņi visu nakti bija pavadījuši guļot pussēdus, bet šis skats patiesi bija interesants. Mājā netrūka telpas, kuras ir paredzētas gulēšanai, bet viņi ir izvēlējušie tieši šo, kurā ir divvietīgs neizlaižams dīvāns. Marks no kabatas izvilka mobilo telefonu un uzņēma fotogrāfiju.
- Būs jāparāda, kad abi uzmodīsies. – viņš vien čukstus noteica un, atkal jau mani sakampis aiz rokas, izvilka no telpas, kurā gulēja Megana ar Brendonu.
   Nonākuši gaitenī, Marks mani piespieda pie sienas un noskūpstīja. Es jutos tik laimīga. Laikam to varētu atgādināt simts reizes, bet man patiesi bija svarīgi tas, lai es beidzot būtu laimīga. Un es esmu. Tā mēs stāvējām gaitenī un skūpstījāmies,  līdz es saodu ko nepatīkamu. Smaržoja pēc deguma.
- Velns, šķiņķis! – Marks vien iesaucās un metās uz virtuvi.
   Kad es biju nokļuvusi līdz virtuvei, redzēju vien kā Marks, turot pannu virs miskastes, kasīja ar lāpstiņu no tās melnus pārpalikumus. Es piegāju pie loga un atvēru to līdz galam vaļā. Vēsa rīta brāzma iepūta telpā. Marku šis fakts, par brokastu ēdiena sadedzināšanu, bija krietni satriecis, savukārt es nevarēju beigt smieties. Laikam mīlestība viņu nelabvēlīgi ietekmējusi, liekot aizmirst par elementārām lietām, kā, piemēram, šķiņķi, kas cepas uz pannas.
   Nepagāja ilgs laiks, kad virtuvē jau ienāca arī Megana un Brendons, sejas sašķobīdami un kaklus grozot.
- Kas te tā smird? – Megana, aizspiedusi degunu, jautāja.
   Mēs vien ar Marku saskatījāmies un nosmējāmies, par starpgadījumu virtuvē nebilstot ne vārda.
- Šodien brokastīs būs vien pankūkas. – Marks vien smiedamies izdvesa.
   Brendons ar Meganu neizpratnē saskatījās, taču vairs neko nejautāja. Megana vien pie sevis kaut ko nobubināja, ka nebija domājusi, ka pamostoties šeit būs jāsastopas ar tādu smirdoņu un vēl aukstumu, kas nākot no loga. Viņa neizskatījās izgulējusies, un kā jau zināms, miegs Meganai bija dārgāks par visu.
   Kad sēdējām četratā pie galda un baudījām Marka izceptās pankūkas, es ievaicājos:
- Kā jūs zinājāt, ka esam šeit, šajā namiņā meža biezoknī?
- Pavisam vienkārši. – Megana iesāka. – Kad vakar neatgriezies mājās, un Marks jau bija atgriezies Vašingtonā, es zvanīju tavai vecmāmiņai. Uztraucāmies, ka noticis, kas slikts. Sākumā tava vecmāmiņa negribēja teikt, kur atrodies, taču dīcu no viņas adresi tik ilgi, līdz viņa tomēr pateica. Lai gan nebija apmierināta, teica, ka draugi tev šeit iespējams pat noderēšot. Es jau gribēju doties pie tevis tikai no rīta, bet Marks uzstāja, ka jādodas tūlīt pat. Tā nu sanāca tas starpgadījums ar to ielaušanos. Tavs džekiņš vienkārši gribēja izrādīties, kāds Džeims Bonds ir. – Megana noteica, pasmīnot Marka virzienā.
- Neko negribēju izrādīties. Vienkārši gribēju tikt pie Melisas.
- Tu labāk viņai izstāsti par to, ko uzzināji Vācijā. Nu pastāsti taču!!! – Megana nepacietīgi mudināja Marku kaut ko izstāstīt.
- Nu labi. Biju plānojis to pastāstīt nedaudz vēlāk, taču, ja jau tu iesāki, būs vien jāizstāsta. Biju aizbraucis uz Vāciju uzmeklēt Benu. Tas nenācās viegli, taču atradu viņu apmetušos kādā ļoti nolaistā vietā, kopā ar vēl dažiem dīvainiem tipiņiem. Nekas nebūt neliecināja, ka viņam klātos labi. Drīzāk izskatījās, ka viņš pēdējiem spēkiem turas pie dzīvības. Lieli loki zem acīm, izkāmējis ģīmis un netīrs apģērbs. Kad pateicu, ka esmu Roba brālis viņa seja  momentā mainījās, un Bens metās bēgt. Tālu gan viņš netika. Izvēlējās nepareizo ceļu, skrienot pa kāpnēm uz augšu, jo tur atdūrās pret aizslēgtām durvīm. Tad es viņu piespiedu pie sienas un liku runāt. Teicu, ka nogalināšu viņu, ja neizstāstīs patiesību. Un viņš negribīgi sāka runāt tikai tad, kad pieminēju viņa meitiņu. Patiesi viņš ir saistīts ar to visu gadījumu. Meganu tovakar dejot viņš nepasauca aiz gara laika. Tas bija plānots. Viņa uzdevums bija panākt to, lai tu paliec viena. Un tas viņam arī izdevās. Viņš pilnībā novērsa Meganas uzmanību no tevis, viņu apburot.
- Tālāk lūdzu nestāsti. Šoreiz neiet runa par to, kā viņš novērsa manu uzmanību. Stāsti labāk pašu svarīgāko. – Megana, nedaudz pieblīdusi sarkana, pārtrauca Marku.
- Nu jā. – Marks, nedaudz pasmīnot uz Megans pusi, turpināja. – Pats svarīgākais, ko es uzzināju no Bena, ir tas, ka Robs ir dzīvs. Ne tu, ne kāds cits manu brāli nav nogalinājis. Tas bijis vajadzīgs tikai kā iegansts tam, lai tu nokļūtu psihiatriskajā slimnīcā.
   Es vairs neko no Marka runātā nedzirdēju. Robs ir dzīvs? Cilvēka nāve, kura visu šo laiku smagi gulējusi uz manu sirdsapziņu, ir bijis tikai joks? Tikai izlikšanās? Es neesmu slepkava? Man jau bija neskaitāmas reizes galvā ienākusi doma, ka varbūt patiesi es kaut kādu zāļu iespaidā esmu viņu nogalinājusi. Bet tagad izrādās, ka Robs ir dzīvs. Bet kā? Viņš tak toreiz bija gulējis man blakus asins peļķē. Tur tak bija policija. Mediķi. Kā? Kā tas viss ir iespējams? Es tikai šoka stāvoklī skatījos te uz Marku, te uz Meganu, kuri centās man ko stāstīt, taču tas viss, ko viņi man teica, tā ar paliks neuzzināts, jo uz doto brīdi biju pilnībā pazaudējusi sajēgu par to, kas šajā pasaulē vispār notiek.