Dzīve Starp Četrām Baltām Sienām

NODAĻA 9

Vašingtona, psihiatriskā klīnika " Moonlight "
12. novembris, 13:32

   Pagājušas jau trīs dienas, kuru laikā nav izdevies parunāt ar sievieti, kura agrāk atradusies man blakus istabā, jo visu laiku telpā ar mums atrodas divas pārējās pacientes. Man šai sievietei būtu tik daudz jautājumu par dzīvi šeit, par to, kā izdzīvot starp šīm četrām baltām sienām un palikt par saprātīgu cilvēku. Tiesa, viņa man jau ir palīdzējusi ar padomu par šmaukšanos ar zāļu dzeršanu. Tas tiešām palīdz. Kopš nedzeru medikamentu ripiņas mani vairs nemoka galvas sāpes, nejūtu pārlieku lielo nogurumu un vēlmi gulēt. Jūtos daudz labāk. Lai arī šobrīd telpā atrodos ar trīs citām sievietēm, vienalga mani moka vientulība. Gulēdama savā gultā, esmu jau pārsimt reižu izskaitījusi griestos esošās rūtiņas, iegaumējusi laikus, kad tiek atnestas zāles, un sākusi atpazīt katru ārstu pēc viņa soļiem un gaitas. Brīnums, ja kāds vispār no šīs iestādes iziet laukā vesels, lai arī ieradies šeit bez psihiskiem traucējumiem, jo šeit nenotiek pilnīgi nekā, kas spētu kliedēt iestādē pavadīto laiku.
   Nesen bija paēstas pusdienas, un mēs trijatā tikām nogādātas atpakaļ istabā. Sieviete, kas reiz atradās man blakus istabā, ēdienreizes ieturēja turpat, kur gulēja, dzēra zāles un pavadīja visu pārējo savu laiku - savā gultā. Pa retam kāds atnāca un atsēja viņu no guļvietas, ļaujot nedaudz atpūtināt rokas, taču tas bija patiešām reti. Šodien bija pienākusi tā reize. Kad ieradāmies istabā viņa sēdēja pie galda, ēda šķīvī ielieto zupu un gar viņas sāniem karājās atraisītās baltās krekla piedurknes. Pie galda, netālu no viņas, stāvēja kalsna sieviete, ārsta halātā, astē sasietiem blondiem matiem, un kaut ko pierakstīja uz rokās esošajām baltajām lapām. Garām ejot, mūsu istabas biedrene, sieviete ar pusgariem, rudiem matiem un tetovējumu pār labo roku, neviļus parāva karājošos balto piedurkni un izsmejošā balsī noteica:
- Oho, trakā ēd pati savām rociņām.
   Tas bija viens moments, kad sieviete, kura pirms trīs dienām man bija tik ļoti atklājusies, bija kājās un jau uzklupusi virsū rudmatei. Viņa plēsa viņas drēbes un neļāva tai piecelties. Vienkārši sēdēja virsū un plosīja viņu. Es aiz bailēm ielecu gultā un noskatījos uz šo biedējošo skatu. Jaunā ārste, saprotot, kad pati nespēs izšķirt šīs sievietes, uztraukta izskrēja laukā pēc palīdzības. Drīz vien istabā ieradās divi muskuļotas uzbūves vīrieši un atrāva mežonīgo būtni un piesēja to atpakaļ pie gultas. Taču rudmati tas vairs neglāba. Viņas drēbes izskatījās kā ar nazi sagraizītas, seju un rokas tai klāja neskaitāmas brūces. Ārsti to piecēla un apguldīja gultā, momentā apstrādājot brūces.
- Kas šeit notiek? - telpā nemanot bija ienācis jaunais psihologs Marks.
- Pacientu savstarpējs konflikts. Nu jau esam paspējuši to novērst. - viens no ārstiem atbildēja.
Sieviete, no manas blakus istabas, gultā zvērojoši pūta. Viņa izskatījās nikna. Šķita, ka viņa spētu ar acīm vien nonāvēt.
- Labi, es vispār nācu pie tevis, Melisa. Nāksi man līdzi? - Marks uzrunāja mani.
Jau nostājos viņam priekšā, salikusi rokas aiz muguras, lai viņš tās varētu sasiet, taču viņš tik nosmējās.
- Domāju, ka varam iztikt bez tā. Nedomāju, ka tu man taisies uzbrukt. - viņš ironiski noteica.
Pēc neskaitāmo gaiteņu labirintiem un braukšanas ar liftu augšup, atkal jau atrados stiklotajā kabinetā. Ieejot telpā, es momentā sajutu patīkamu aromātu. Kafija.
- Es nolēmu, ka varbūt kafija varētu mūsu sarunu padarīt patīkamāku. Zinu, ka kafiju pacientiem nav iespējams dabūt šajā iestādē, tāpēc domāju, ka tu priecāsies. - Marks noteica, noliekot uz stikloto galdiņu divas tasītes brūnā dzēriena.
   Es nudien priecājos. Kafija man šeit ļoti pietrūka. Agrāk nespēju iedomāties nevienu sāktu rītu bez tās. Reiz pat izlūdzos ģimeni doties uz Brazīliju, kur, tā stāsta, tiek iegūtas labākās kafijas pupiņas. Šīs smarža man lika atcerēties jaukas atmiņas par ģimeni un reiz piedzīvoto.
- Būs muļķīgi, ja teikšu, ka kafija šeit ir tā pat vien. Atzīšos, ka lasīju tavu dienasgrāmatu, ko reiz ārstēšanās nolūkos šeit atveda tavs tēvs. Ārstiem bija aizdomas par to, ka tava saslimšana saistīta ar tavu pagātni, tāpēc bija lūguši tavam tēvam pārmeklēt tavu istabu, cenšoties atrast ko tādu, kas varētu noderēt tevis ārstēšanā. Un tā šī dienasgrāmata nonāca arī pie manis. - Marks noteica, rokās paņemot manu gaiši zilo dienasgrāmatu.
   Es to viņam izrāvu no rokām, piegāju pie stiklotajiem logiem, un to cieši piespiedu sev klāt. Jutos nikna. Mani te jau tā pazudina kā cilvēku, vēl nepieciešams tik dziļi mani aizskart un ievainot. Un kā tētis varēja man ko tādu nodarīt? Kāda gan daļa šiem radījumiem baltajos halātos par manu pagātni?
- Es jau nojautu, ka tava reakcija būs šāda, bet, tici man, es vēlos tev tikai palīdzēt. Izlasīju ne tikai par aizrautību ar kafiju, bet arī tavu mammu. Zinu, ka tā ir tev sāpīga tēma, bet...
- Vai tu, lūdzu, vari vienkārši pārstāt runāt? - es pēkšņi ierunājos, neļaujot Markam pabeigt iesākto. - Visi šeit runā tikai par to, ka vēlas man palīdzēt, ka viņiem jāizdibina mani noslēpumi, jo tā tikai spēs man palīdzēt. BET VIŅI GVELŽ TIKAI MUĻĶĪBAS. Ja kāds man palīdzētu, tad es jau sen šeit vairs neatrastos, jo man šeit nemaz nav jāatrodas. Esmu šeit pārpratuma dēļ, un šo pārpratumu nevar atrisināt uzzinot faktus par manu māti.
- Iespējams, ka tieši šādi var atrisināt tavu pārpratumu. - Marks mierīgā tonī noteica.
   Viņš nepaspēja turpināt savu iesākto, jo viņam zvanīja telefons. Kaut kādas problēmas ģimenē, kuru dēļ viņam bija jāsteidzas uz mājām. Tā nu es arī līdz galam nesapratu, ko viņš bija domājis ar savu pēdējo teikumu.