Kopā ar likteni ✔

Chapter 15 Kas ir Kriss

Kas ir Kriss?

Iebrāzos mājās un, nevienam neko nesakot, skrēju uz savu istabu. Biju pat aizmirsusi noģērbties.

„Kur tas ir?" Jau neskaitāmo reizi pārmeklēju istabu. „Kāpēc nevaru atrast?"

Kara lauks. Tā divos vārdos varēja raksturos manas istabas stāvokli. Gulta bija sajaukta. Uz tās atradās dažas grāmatas, pa virsu rotaslietu kastīte, kas bija izvandīta un neskaitāmas reizes pārmeklēta. Zemē sasviestās drēbes, bija jāsaliek atpakaļ skapī. Bet to es izdarīšu vēlāk. Pat grāmatu plauktu biju pamanījusies savandīt. Atskārtusi, ka savā istabā neatradīšu, vīlusies atkritu sajauktajā gultā.

Kā es varēju pazaudēt pašu dārgāko lietu uz pasaules?

„Es zinu!" Aši uzrāvos kājās un skrēju uz vecāku guļamistabu.

Atverot durvis, pavērās istaba maigi violetā un baltā krāsā. Istabas vidū bija 'king size' gulta un virs tās glezna ar orgidejām, mammas mīļākās puķes. Labajā pusē bija paliels logs ar violetiem nakts aizkariem, bet kreisajā, mammas baltais spoguļgalds. Pie griestiem lustra ar apaļiem kristāliem. Pretī gultai liels ieejamais skapis, blakus, loga pusē vannasistabas durvis. Viņiem bija atsevišķa vannasistaba ieturēta tādos pašos toņos.

Uzreiz pieskrēju pie spoguļgalda un izmeklējos visas rotaslietu lādītes. Tās bija kādas trīs.

Tētuks ļoti lutina savu sievu. No ceļojumiem vienmēr kaut ko atved gan viņai gan mums. Mēs vairāk priecājamies par to, ka viņš ar mums pavada laiku kopīgi.

Neatradu. Devos uz Nanas istabu.

Tā bija vienkārša, baltos toņos iekārtota istaba ar tumši brūnu grīdu un gultu. Gaiša kumode, skapis un nereāli liels grāmatu skapis ar visāda veida literatūru. Nanai ļoti patīk lasīt.

Nepievērsusi nekam uzmanību, aizsteidzos pie lādītes, kas atradās uz kumodes. Vīlusies nopūtos.

Nana neiebilst, ka ņemu viņas rotas, bet es to nekad neesmu darījusi, jo tās ir dāvinājis viņas vīrs. Tās bija vienkāršas, bet tajā pašā laikā pasakaini skaistas. Nanas mīļākā kaklrota bija pērļu, ko viņš bija uzdāvinājis kāzu dienā. Pēc nelaimes gadījuma viņa nespēja to valkāt.

„Sveika, meitiņ. Vai tu kaut ko gribēji?" Mazliet salecos no viņas balss. Nepamanīju viņu, kad iegāju. Viņa sēdēja savā gultā un pārlasīja kārtējo grāmatu par dzīvi.

„Ai, Nana.." Nočukstēju un apsēdos viņai blakus. „Man liekās, ka esmu pazaudējusi kaut ko ļoti svarīgu.." Noliku galvu uz viņas krūtīm un nopūtos.

„Vai drīkstu zināt, kas tas bija?" Glaudot man galvu, jautāja.

„Gredzens ar bezgalības zīmi. Es atceros, ka man tāds bija, tikai.. Es atceros Krisu.. Kas ir Kriss?"

„Pagaidi, es tulīt.." Nana piecēlās un aizgāja līdz grāmatu plauktam. Paņēma no tā mūzikas lādīti un apsēdās man blakus. „Atver." Pasniedza un teica.

„Ak... Nana.. Vai tas ir.." Izņēmu no tās smalku ķēdīti, kurā bija iekārts manis meklētais gredzens. „ Kā tu.. Kur tu.." Aiz saviļņojuma nespēju neko pateikt. Nana tikai viegli iesmējās. Es uzreiz apliku ap kaklu. „Nana paldies.." Stipri samīļoju.

„Vai tu velies zināt, kā gredzens nonāca pie tevis?" Saņēmu gredzenu plaukstā un pamāju.

1997. Gada vasarā, Džeinai ir 6 gadi

Bija jūlija viskarstākā nedēļa. Mēs ar ģimeni bijām aizbraukuši uz brīvdienu mājām, kur parasti pavadījām vasarā ļoti daudz laika. Bijām tikko ieradušies un vecāki iekārtojās, bet mēs izskrējām ārā spēlēties.