Kopā ar likteni ✔

Chapter 24

Senior 9 daļa

„Labrīt, Skaistulī!" Puiša ašais skūpsts uz vaiga iztrūcināja no aizrautīgās darbošanās virtuvē.

„Labrīt tev arī, Džei." Mīļi uzsmaidīju un turpināju meistardarbu.

„Ko meistaro? Smaržo tik garsīgi." Apsēdās uz tumšās granīta virsmas un ziņkārīgi vēroja.

„Omleti ar dārzeņiem un garšaugiem. Vēlies palīdzēt?" Norādīju uz vēl nesagriezto papriku.

„Piedod, Skaistulīt, bet šīs rokas nav domātas virtuves darbiem." Rādot savas rokas, veltīja savu miljonus vērto smaidu. „Tu maz zini cik negadījumu notiek virtuvē?"

„Ha. Ha. Nav jau tā, ka es tev lieku roku griezt nost.." Iebēru sagrieztos dārzeņus pannā un pievērsos sēdošajam draugam, kurš vien nobolījās. " Tici man, kādu dienu tev būs vienalga. Kad tiešām iepatiksies kāda, tad neskatoties uz savām 'dārgajām' rokām pats piedāvāsies palīdzēt."

„Kā tad.. Beidz būt tik nopietna!" Tagad bija mana kārta nobolīt acis uz ko Džei pasmējās un 'iebrauca' ar pirkstu viegli sakultajās olās.

„Hei! Rokas nost!" Centos trāpīt pa pirkstiem. Laicīgi parāvis roku malā, izbāzis mēli, nosmērēja manu smalko degungalu.

„Tu esi pārāk lēna!" Iesaucās un papliķēja pa vaigiem, atstādams miltainos plaukstu nospiedumus. Kaut kā neatceros, ka būtu izņēmusi miltus. Lai gan pie puiša esmu pirmo reizi, diezgan ātri atradu nepieciešamos produktus. Saraucu degunu un smejoties metos pakaļ pelēko acu īpašniekam ar miltiem rokās.

„Akd. Piedod, es tevi nepamanīju." Ar netīrām plaukstām nevar notīrīt sabojāto maiku, bet tajā momentā man tas nemaz neienāca prātā.

„Tu vēl ilgi kasīsies?!" Puisis nepacietīgi īgņojās un sakrustoja rokas. Kad ieraudzīju puiša seju, kas bija noklāta daļēji ar miltiem, centos visiem spēkie nesmieties. Atslēgas vārds ir centos, jo tas bija pagrūti ņemot vērā puiša smieklīgi neapmierināto sejas izteiksmi klātu ar miltiem. „Tev.." Neļāvusi beigt sakāmo metos atpakaļ uz virtuvi, kad atcerējos par topošajām brokastīm.

Pie brokastu galda valdīja visai brīva gaisotne neskatoties, ka daži viens otru ienīst. Nerādīsim ar pirkstiem. Tas neattiecas uz Vistiņu. Arī Ītana naids uz pretējo dzimumu ir nolikts malā.

Kopš paša rīta nejūtos savā ādā un liekas, ka esmu ko aizmirsusi. Tādēļ negaidīti sirds apmet kūleni un sažņaudzas, līdz atcerējos, ka neesmu pabrīdinājusi Tētuku par palikšanu pie Džeidana.

Mūsu kompānijai pievienojās vēl daži samiegojušies klasesbiedri un sāka palikt jautrāk līdz iztraucēja zvans pie durvīm.

„Kaut kāds Idiots meklē tevi, Dī!" Džeidans neapmierināta tonī iesaucās, izjaucot nemitīgo čalošanu.

„Džei!" Apsaucu puisi, jo tūlīt aiz viņa ienāca Vils. Nemaz neņamdams mani nopietni apsēdās savā vietā.

Drauga ierašanās atgādināja par šodienas nozīmīgumu un viss ķermenis saspringa. Kā jau ierasts, visas nepatīkamās emocijas tika apspiestas un nomaskētas. Smaidot iepazīstināju visus ar Vilu. Daži viņu pazina no kopējiem mačiem, jo raidīja visai nepatīkamus komentārus. Protams, Vils izlikās nedzirdam tos tikai novilka, ka mums jādodas. Sastapos ar Paiperas 'mēs noteikti parunāsim' skatienu un atvadījusies devos līdzi Vilam. Ar visu kņadu tikai tagad pamanīju, ka Pārkers nemaz nebija.

Māšīnā gaisotne palika nomācošāka ar katru kilometru. To nepadarīja labāku arī drauga nopietnais skatiens. Kā jau parasti viņu, kas nomāc tikai iemesls man paliek miglā tīts. Pamanīju, ka viņa blondie pagarie mati ir nogriezti pārāk īsi un zem acīm ir tumši riņki, kas liecina par nogurumu. Šoreiz samierinos, ka nedabūšu atbildi, tāpēc nemaz nejautāju tikai sakāvē nopūšos. Bet es nepadošos un kādu dienu uzzināšu visu.