Kopā ar likteni ✔

Chapter 29

 Senior 14 daļa

„Vēl ilgi jāiet? Man kājas jau sāp!"

Pēc minūtes.

„Jūs vēl ilgi iesiet? Man vajag atpūtu."

„Pauze bija pirms piecām minūtēm. Tā kā kustini savu pēcpusi." Noburkšķēja draudzene caur sakostajiem zobiem.

„Tev neviens neprasīja Diva vai kā tevi tur sauca."

„Pārker, savāc savu skabargu, savādāk es par sevi negalvoju!"

Īsumā. Mūsu mazajai grupiņai pievienojās vēl trīs cilvēki. Dzirdējāt pareizi. Kopā ar Pārkeru atnāca arī Čelsija. Kā tikko dzirdējāt, liela čīkstule. Spriežot pēc apģērba, viņa ir diezgan turīga, bet kurš, Dieva dēļ, uz pārgājienu iet augstpapēžu kurpēs.

Pifa parādīja ' nošaujiet mani kāds' un mēs ar Matisa draudzeni iesmējāmies. Atšķirībā no puiša, Zoja ir ļoti atraktīva un ar izcilu humora izjūtu. Metāliski zilās acis aizvērās, kad izplūda smieklos. Pati centos nesmieties un arī pieklusināt draudzenes, tomēr bija pa vēlu. Balinātie mati sakustējās un atklāja, ar biezu kosmētikas kārtu klātu seju. Kurš nezin, ka kaklam un sejai nevajadzētu būt dažādos toņos.

Zoja, gandrīz, trieku dabūja, pirmo reizi ieraugot Čelsijas 'uzmālēto' seju. Meitene aizrautīgi apgalvoja par neizbēgamo jautrību, kad pār seju pārlaidās kaut kas starp šausmām un apmulsumam. Arī izskanējušais komentārs 'butu zinājusi par klaunu parādi, vismaz sapostos' labi iederējās, jo momentāli tas nokaitināja Čelsiju. Pat biezā kosmētikas kārta nespēja noslēpt sarkanos vaigus un, dusmīgi parāvusi Krisu, pie sevis kaut ko noburkšķēja.

„Atgādiniet vēlreiz, ko tā šmara te dara??" Bijām nonākuši gandrīz galamērķī, kad Pifa iejautājās. Visiem bija līdz aknām viņas nebeidzamā čīkstēšana un beigās nonāca Krisa pičpaunā. Kā jau noprotat jautājums nebija adresēts kādam konkrēti, bet gan izteica draudzenes neapmierinātību.

„Pārkers uzaicināja?" Matiss paraustīja plecus.

„Drīzāk pati uzplijās." Olivers ierunājās blakus Pifai.

„Kā to saprast?! Biju domājusi, ka būsim tikai mēs, bez 'Autsaideriem'." Draudzene izteica savu neapmierinātību un norādīja uz Čelsiju.

„Patiesībā interesantāk ir lielākā bariņā. Bet mani vairāk interesē, kā Pārkers tika ielūgts. Pifa nevēlies kaut ko pastāstīt?" Pagriezos pret draudzeni, kuras sejas izteiksme rādīja tik pat lielu interesi kā mana.

„Es uzaicināju."

„Tu?!"

„Nezināju, ka tā sīkā vilksies līdzi. Domāju, ka.." Pārtraucu Olivera sacīto pusvārdā un viņa roka izslīdēja caur matiem.

„Labi. Kāda starpība."

„Galvenais, ka būs jautri."

„Tieši tā!"

„Un neļausim tai sīkajai šmarai sabojāt Mūsu brīvdienas!"

„Esam klāt!" Iesaucos, kad ieraudzīju mazās mājiņas. Man bija doma nakšņot teltīs, tomēr pārdomāju, jo ne visi to gribēs. Izlēmu par labu noīrējamajām mājiņām. Divi koka namiņi ar ziliem jumtiem atradās blakus. Tajos bija divas guļamistabas un turpat ierīkota ugunskura vieta ar palieliem akmeņiem un ērtiem koka krēsliem. Istabiņā bija četras gultas. Pifa, Olivers, Čelsija un Kriss vienā istabiņā. Zoja, Matiss, es un Džei otrā.

„Es gribu ar Oliveru!" Čīkstēja Paipera, dodoties uz atrakciju. Kad bijām iekārtojušies istabiņās, nolēmām sākt ar airsoftu.