Kopā ar likteni ✔

Chapter 38

Senior 23 daļa

Pagājusī nedēļa bija pasakaina.Praktiski staigāju septītajās debesīs. Tāču atgriežoties mājās, radās jautājumi.

Kas mēs esam?

Pāris?

Draugi?

Kolēģi?

---

„Nenīksti četrās ienās ar mani. Ej izklaidējies ar pārējiem." Gājienā nolika kārava piecinieku, liekot man uzņemt trumpu. Kriss smīnēdams lika kārava dāmu.

„draugi nekur nepazudīs, bet tu, vīrieti, krāpies, atkal." Pasviedu kārtis malā un uzklupu puuša ribām.

„Labi, labi." Smiedamies padevās un saņēma ašu bužu uz lūpām.

---

Zem kājām čirkstēja smilšu graudiņi. Caur mākoņiem pavīdēja p akādam saules stariņam, kas rotaļīgi noglāstīja jaunos zaļumus.

Vakardiena bija vientuļa, jo visi pamuka no mājām. Kad cilvēks paliek viens četrās sienās, nevajadzīgas domas jaucas pa galvu. Tāpēc tagad esmu ceļā pie Krisa, lai noskaidrotu, kas mūsu starpā notiek. Vai jūtas ir abpusējas.

---

„Kā tev patiesībā iet?" vēlējos uzzināt vairāk par Krisu, bet redzot viņa minkstināšanos turpināju. „Es nespiežu tev atkāt visdziļakos noslēpumus. Mēs tikai runājamies un lūdzu nemelo un nesaki, ka viss ir labi, kad pat aklajam skaidrs, ka nekas nav labi." Kriss pirkstos virpināja manu blondo matu sķipsnu.

„Tas nav nekas svarīgs." Kad draugs redzēja manu skatienu nopūtās un atzina, ka savā ziņā tas ir svarīgi, bet nav gatavs par to runāt.

Tā mēs nobumbulējām atlikušo vakaru, spēlējot kārtis un ieurbušies filmās, pieglaudušies viens otram.

--

Var teikt, ka izbaudīju braucienu puiša klātbūtnē, bet dziļi sirdī jutos mazliet vīlusies. Kā lai atdod sevi pilnībā personai, kura slēpjas aiz humora jūras ar nedrošību un neatklājas šķietami tuvākajam cilvēkam.

Negaidītā apciemojuma mērķis ir noskaidrot cik nopietnas attiecības ir starp mums. Lai beidzot valdītu atklātība, esmu nolēmusi pastāstīt par gredzeniem un savu ģimeni.

Svētdienās Omīte dodas uz baznīcu, tāpēc nemaz neklauvējos un devos taisnā ceļā uz drauga guļamistabu.

Pavēru durvis un izdzirdēju patīkami mierīgu puiša balsi. Ķermanis nelikās tik saspringts, kā visu iepriekšējo nedēļu, ko viņš centās noslēpt.

„Zinu Mazulīt, bet tas etaps ir pagājis, es nedomāju, ka vecais no manis ko sagaidīs. Pats visu sadirsa."

„Nē, labāk lai viss paliek kā ir. Mūsu attiecībām tas netraucēs."

„Labi. Mīlu tevi arī, Mazulīt."

„Jā, jā tu man arī ļoti pietrūksti." Viņš nolika klausuli pie sevis iesmiedamies. Kriss izskatijās laimīgs.

Roka, kas drebēja uz puiša izstabas roktura aizklāja muti, lai neizlauztos nepatīkams kliedziens. Asaras bira kā pupas. Tās nebija iespējams apturēt.

Kriss istabā sarosījās, bet es stedzīgi devos ārā pa parādes durvīm neatskatoties.

Tā visa bija tikai ilūzija, ko izraisīja aizmiglotā kaisle un iekāre. Mūsu starpā nekas nebūtu iespējams. Esmu tāda muļķe, ka vēlējos viņam atdot sevi visu.