Kopā ar likteni ✔

Chapter 19

Senior 4 daļa

„Gatava?" Jautāju draudzenei, kura pamāja. Aiztaisīju sava skapīša durvis un devāmies uz izejas pusi.
„Es vēl joprojām nespēju noticēt, ka direktore piekrita mūs palaist." Taisot skolas durvis vaļā, pacilātā noskaņojumā iesaucās.

Es pasmaidīju un mēs devāmies pie viņas mašīnas, jo bijām sarunājušas to atstāt pie manām mājām. Pēc tam brauksim uz ballīti.

„Wow.." Sajusmā noelsos. „Tā ir tava?"

„Jap! Mans acuraugs." Ar mirdzošām acīm un sajūsmas pieskaņu tuvojās tai.

„Šo krāšņumu pirmo reizi redzu dzīvē!"

„Protams! Es to sacīkstēs vinnēju, kādam zaļknābim, kurš no mašīnām neko nejēdz. Laikam kāda bagāta tētiņa sīkais. Tikai lūdzu neaiztiec!" Aši piebilda, kad mani pirksti gandrīz skāra spīdīgo virspusi.

„O-key?.." Parāvu roku un skatījos uz Paiperu, kura paraustīja plecus.

„Vakar tikai pārkrāsoju to pretīgi zaļo krāsu."Noskurinājās. „Es tiešām ienīstu to krāsu!"

„Kāpēc tieši dzeltenu?" Kāpjot mašīnā jautāju.

Esat runājuši ar cilvēku, kura aizraušanās ir visa viņa dzīve? Šajā gadijumā mašīnas, sacīkstes un atkal mašīnas un to uzbūve.

Kamēr biju iegrimusi domās, par izvērtušos situāciju, Paipera nepārtraukti runāja. Maz ko saprotu no mašīnām, praktiski neko. Kad viņa sāka stāstīt par motora uzbūvi, cilindriem, virzuļiem un visiem pārējiem brīnumiem, manas smadzenes pārstāja uztvert. Ķīnas ābece, manuprāt, būtu vieglāka nekā šis. Ja sāktu runāt par uzņēmējdarbību tā jau būtu cita lieta.

Desmit minūšu laikā dzirdēju daudz faktu ne tikai par citām mašīnām, bet arī par 'Kamenīti' (Paiperas 'jauno' mašīnu). Ļoti atbilstošs nosaukums/vārds, ņemot vērā, ka tā ir dzeltena Chevrolet Camaro, ar divām platām melnām svītrām visā tās garumā. Pat salons smaržoja pēc jauna. Maigais vaniļas aromāts, jaušami spraucās cauri ādas spēcīgajai smaržai. Lai gan pēc skata neizskatījās diez ko ērti sēdekļi, taču tikko mana mugura atspiedās pret atzveltni, sajutos kā ērtā dīvānā. Nobraucu ar pirkstu galiem pa spīdīgo paneli, kurā iestrādāti dzelteni akcenti. Mans mazais 'Dunduriņš' salīdzinoši nobālētu tai blakus.

„Es iemīlējos viņā, ko līdz tā iznāca!" Viņa runāja par savu mašīnu. „Nesaprotu, kā viņš var būt tāds 'damn ass' un neko nesaprast no mašīnām." Smejoties teica, kamēr mēs bijām atbraukušas.

Interesanti.. Mana Tētuka mašīna stāv garažā. Parasti viņš nav tik ātri no darba mājās..

„Tas bija tik viegli kā atņemt mazam bērnam konfekti." Paipera turpināja savu stāstāmo, kamēr atvēru durvis un aicināju iekšā. Fonā skanēja mūzika un bija dzirdama pieklusināta ķiķināšana. Tā bija mana mamma. Par visu uz pasaules es tos smiekliņus nekad nevarētu sajaukt. Ejot dziļāk, mūzika palika skaļāka.

Es apstājos durvju ailē un Paipera triecās pret manu muguru. Mūsu acu priekšā mamma ar Tētuku pilnā sparā virpuļoja pa istabu. Viņš sāka griezt mammu, bet, ieraudzījis mūs, zaudēja līdzsvaru un nogāza viņu zemē. Mamma pavelkot savu vīru aiz rokas, uzrāva sev virsū. Nemanot mūs mamma notvēra savās rokās Tētuka seju un viegli ieķiķinājās. Mirkli viens otru vērojuši, savienojās skūpstā. Laikam vispār nemaz nepamanīja mūs vai arī..

„Ahhh... Manas acis..." Jokojoties teicu. „Mām. Tēt. Ko Jūs darat?" Iesmējos.

„Guļam uz grīdas, gribi pievienoties?"