Kopā ar likteni ✔

Chapter 32

Skola ir pārvērtusies par nevajadzīgu murgu. Arvien vairāk zaudēju jebkādu interesi apkārt notiekošajā. Viss liekas maznozīmīgs. Nāku pie slēdziena, ka nedēļu ieilgušais klusums no Vila sāk biedēt. Pati baidos zvanīt. Tomēr pirksti paši atrod puiša numuru un ausī ieskanas sauciena pīkstiens. Visuma plāna ietekmē zvans paliek neatbildēts.

Vēl viena pievienota mocība, aizslēgtu bibliotēkas durvju izskatā un zīmīte ar uzrakstu 'SLĒGTS TEHNISKU IEMESLU DĒĻ'. Vai nav lieliski.

Biju iemanījusies izvairīties no personas, kuras vārdu nepieminu. Bet, kad esmu nolēmusi dot iespēju, varbūt, draudzībai paziņu līmenī un atrasties šās personas tuvumā, liktenis izstrādā vēl vienu joku.

Aizmirsu pateikt?

Mūsu klasei atkal jāveic kopīgi projekti. Par laimi paši varējām izvēlēties partnerus. Biju sarunājusi ar klasesbiedreni un abas devāmies pie skolotājas. Bet mūs gaidīja liels pārsteigums. Ķiķinoša skolotāja un smīnošs brūnacains puisis.

„Ai, beidz Pārker, esmu par vecu šādām muļķībām."

„Nēmānaties. Jūs izskataties tik jauna.."

Parasti neesmu pārāk aizdomīga, bet šeit notiek aizdomīgas lietas. Skolotājai neviens nepatīk. Kad saku NEVIENS, tad tā arī ir. (Izņemot viņu pašu, protams.) Pārkera bravurīgā atieksme pret stundām nereti laužas arā nevajadzīgos un dažkārt nepiedienīgos un pat aizskarošos komentāros. Klase tiek uzjautrināta, bet mācību personāls ārdās. Acīmredzot viņa šarms un saldie vārdi ir apbūruši arī visstingrāko no skolotājām.

„O, sveikas meitenes. Starp citu mēs par tevi, Džeina, tikko runājām."

„Mani?"

„Šis izpalīdzīgais jaunēklis piedāvājās būt tavs parneris."

„Tiešām?" Neticīgi izsmejošā tonī jautāju.

„Tā kā tekošajā semestrī paredzēti daudz projektu, jūs varēsiet būt partneri līdz mācību gada beigām."

„KO?!/Labi."

Visu cieņu skolotāja, bet man jau ir partneris un nevaru atlikušo semestri būt kopā ar Viņu." Ar pirkst norādot uz personu, kas savā nevainībā staroši smaida.

„Visu cieņu, Fosteres Jaunkudz, bet būs jāvar. Turklāt varēsi palīdzēt Pārkeram uzlabot atzīmes, lai neizmet no futbola komandas. Tā kā kustini savas kājiņas uz vietiņu un mēģini 'varēt' sastrādāties ar savu tagadējo partneri.."

„Bet.."

„Nerunā pretī . Nedomāju, ka pēcstundas labi izskatīsies Jūsu portfolio, ja vēlies tikt labā koledžā." Dusmīgi aizstampāju uz solu. Pārkera smīns dzirdams pa gabalu. Brīnums kā tajās sārtajās lūpās neiemetas krampji.

Nepaiet minute līdz somai līdzīgais veidols tiek nomests uz Mana galda, bet pats īpašnieks atgāžas krēslā.

Piebaksta.

Ignorēju.

Piebaksta.

Ignorēju.

Tiklīdz noskan zvans, iestumju puiša rokās zīmīti ar pusi no jautājumiem, kurus sanācā pierakstīt brīžos, kad pildspalva vai kas cits neatradās manās ribās vai plecā.

„Tavi jautājumi, mani." Pavicināju lapiņu un, pagriezdamās uz izeja pusi, atvadījos. „Lai veicas Partneri."

Veselu nedēļu bija miers, līdz šorīt pie skapīša durvīm viņš paziņo, ka nav sapratis nevienu jautājumu. Nedēļās laikā varēja kādam paprasīt, bet nē.. Tāpēc, beidzoties stundām devos uz bibliotēku, taču izrādās TĀ ir ciet. Varētu izlauzt durvis un izlikties, ka tomēr strādā.