Kopā ar likteni ✔

Chapter 11 Tas nevar būt..

„Mmmm..." Es apgūlos zemē. Visapkārt virmoja patīkama smarža, kas nāca no visdažādākajām puķēm. Manī ienāca patīkams miers un es nevēlējos celties no šīs smaržīgās segas. Kādu brīdi, vēroju mākoņus, kas veidoja dažādas formas, pie sevis iedomājos par likteni. Kā tas nākas, ka mūsu liktenis ir jau ielikts mums šūpulī. Kāpēc pats cilvēks to nevar izvēlēties... Kāpec mēs paši nevaram izvēlēties cilvēku ar kuru pavadīt dzīvi.

Nopūtos un pagriezu galvu pa kreisi. Sastapos ar divām noslēpumaini brūnām acīm, kas mani cītīgi vēroja. Mani māca ziņkāre, kas ir šī persona, kas mani vēro ar tik ciešu skatienu, ka man uzmetās patīkamas trīsas un es nodrebinājos. Mana sirds sāka mest kūleņus un vēderā sāka patīkami dancot simtiem taurenīšu. Jutu, kā mani vaigi paliek karsti un viegli iekrāsojas rozā. Puiša acis klejoja pa manu seju it kā censtos iegaumēt katru manas sejas sīkāko detaļu. Viņa skatiens apstajās pie manām lūpām. Pamanījusi to, gribēju ko teikt, bet vārdi nenāca pār manām lūpūm it kā būtu izgaisuši siltajā vasaras saulē un tagad lidoja līdzi vējam. Viņš pasmaidīja un es atbildēju viņa valdzinošajam smaidam. Puisis sakustējās un mūsu rokas tik tikko skāra viena otru. Tajā pašā mirklī es sapratu, kas viņš ir. Es vēlējos piecelties, taču nespēju, kaut kas mani atturēja. Viņš paņēma manu roku un mūsu pirksti savijās vienā veselā. Es jutu, kā mana sirds piepildās ar skumjām. Ar viņa skumjām. Pār manu vaigu sāka ritēt asaras. Viņu vērojot, pamanīju skumju pilno skatienu, kas kliedza pēc atvieglojuma. Es vēlējos viņu mierināt un aizdzīt visas skumjas no puiša sejas. Iedrošinoši pasmaidīju un viņa acis iemirdzējās no jauna, it kā būtu saņēmušas jaunas dzīvības vēsmas. Viņš pagriezās pret mani ar visu ķermeni un roka, kas iepriekš atradās uz viņa vēdera, tagad meklēja ceļu pie manas sejas. Patīkamais pieskāriens manam vaigam izraisīja patīkamas trīsas un pēc mirkļa es jau atrados gandrīz viņam virsū. Manas rokas bija uz puiša krūtīm, kur es atbaltīju savu galvu un lūkojos uz viņu. Viņa acis nenovērsās no manām. Viena roka zīmēja nelielus apļus uz manas muguras, kamēr otra bija uzlikta uz manām rokām. Pēc mirkļa viņš jau spēlējās ar manām matu cirtām, kas viegli pieskārās manai sejai. Es noliku galvu uz viņa krūtīm un klausījos mierīgajos sirds pukstos. Uz mirkli aizvēru acis.

Es atvēru acis.. Sapnis bija pagaisis. Tas bija tikai sapnis. Manas domas vēl atradās pie viņa. Pie Pārkera. Es zinu, ka mēs nekad nevarēsim būt kopā. Bet es nekad viņu neaizmirsīšu. Par to esmu droša un šie sapņi ir tam dzīvs pierādījums. Mans ķermenis vēl atradās sapņa valgos un viegli notrīsēja.

Viss rīta cēliens pagaja kā pa miglai. Es nespēju aizmirst sapni.. Kāpēc tas mani tā iespaidoja? Čemodāni visiem jau bija salikti. Pazvanīju Aleksam, lai pārliecinātos, ka viņš nav aizmirsis. Un protams, ka bija aizmirsis. Pasmējos un viņš steidzīgi sāka kārtot koferi, ik pa laikam pārjautājot, ko vajadzēs līdzi. Atgādināju, lai pazvana Sārai. Vēlāk uzzināju, ka viņa bija stavā sajūsmā par braucienu, bet par mani.. ne visai. Nekas tas mainīsies.

Pienāca laiks doties. Vecāki ar sīčiem brauca vienā mašīnā, bet es otrā, lai nebūtu pārāk piebāzts. Šoferis mani aizveda pie Aleksa. Viņš izskatījās mazliet samulsis, kad es izkāpu no glaunas mašīnas un norīkoju šoferi, lai ieliek koferi mašīnā. Iesēdāmies mašīnā un devāmies ceļā uz lidostu.

„Sārai, Tētuks aizsūtīja pakaļ mašīnu, tā kā viņu satiksim pie lidmašīnas." Viņa dzīvoja diezgan patālu, kādas četras stundas braucienā no mums, tāpēc viņi satiekas tikai nedēļas nogalēs un brīvdienās.

„Labi", pamāja. Pa ceļam runājām par nenozīmīgām tēmām. Viņš centās izspiest no manis informāciju, kurp mēs dodamies, Bet veltīgi, jo es tik viegli nepadodos. Pasmējos par viņa mēģinājumiem.