Kopā ar likteni ✔

Chapter 14 Es Tevi atceros

Es pamodos ātrāk par modinātāju. Jau no paša rīta nejutos labi. Zinu, ka Nana nodzīvojusi savu mūžu, bet nespēju atlaist. Viņa ir pārāk dārga.

Autopilotā veicu rīta rutīnu. Man ļoti negribējās iet uz skolu, bet ir jāsaņemas. Šoreiz izlaidu brokastis un pa taisno devos uz skolu.

Skolā centos neizrādīt savas skumjas. Tās bija savādākas. Kad saproti, ka neko nevari ietekmēt, lai paturētu cilvēku, kuru ļoti mīli. Tajā mirklī paskatījos uz Pārkeru, kurš bija atspiedies pret savu skapīti un runāja ar saviem draugiem, bet viņa neatlaidīgais skatiens bija pievērsts man. Novērsu skatienu un pievērsos pie sava skapīša satura iztukšošanas. Es nevēlos runāt ar kādu, nevēlos, lai mani vēro. Tikai tikt cauri šai dienai.

Kārtējā stunda bija beigusies. Pat uz skolotāju jautājumiem atbildēju īsi, bez liekām piebildēm.

 Lielais haoss, kas valdīja pie apaļajiem galdiem ēdnīcā, skolēnu smiekli un bezrūpīgais gars nomāca vēl nepatīkamāk. Pustdienās man nebija apetītas, tāpēc meklēju kādu klusāku stūrīti. Gaiteņi likās kā izmiruši tuneļi, kur klaiņo kāda noklīdusi dvēsele. Bet tālumā dzirdamie smiekli izjauca to burvību. Ejot tālāk, kāds skolēns uztriecās virsū, taču viņa 'piedod' atbalsojās tukšajos gaiteņos un nemaz nesasniedza manas ausis. Kāpnes, kas veda uz augšu likās kā nebeidzams karuselis, griežot mani uz riņķi līdz galva noreibst un jākrīt gar zemi. 

Tur jau tas atradās.. Vientuļais logs, pašā pēdējā stāvā, kas sniedzās no zemes gandrīz līdz griestiem. Apsēdos uz baltās palodzes, kas bija piedzīvojusi gan labus brīžus, gan sliktus. Tikusi aprakstīta ar lamu vārdiem, nummuriem un citām lietām, bet vismaz uzticama. Ieliku ausīs austiņas un ļāvos mūzikas valdzinājumam pārņemt sevi, ik pa laikam līdzi vārdiem kustinot lūpas. Atgāzu galvu un, aizverot acis, iegrimu atmiņās.

Mazliet sabiedējot, maigs pieskāriens izrāva mani no neskaitāmajām domām. Atverot acis, ieraudzīju Aleksu. Viņa raižu pilnais skatiens liek saprast, ka īsti draugi nepamet nelaimē. Ar vieglu rokas kustību izņēma austiņu un saraucis uzacis, nopūtās.

„Džeina, ko pie velna tu domā? Es uztraucos par tevi. Nevarēju sagaidīt, kad tu atnāksi, tāpēc devos tevi meklēt. Nebiju domājis tevi atrast šeit.. Visu skolu gandrīz apgāzu riņķī, bet tu mierīgi sēdi un klausies mūziku." Mirkli vērodams mani turpināja. „Zini, nav veselīgi izlaist ēdienreizes. Gribi, lai tava veselība galīgi saiet sviestā? Un.." Noraizējies sacīja.

„Esi beidzis lasīt morāli?" Vienaldzīgi pārtraucu.

„Nē!!" Dusmīgi. „Ko tavs tētis teiks, ja uzzinās? Wtf? Kas ar tevi notiek?" Alekss jautāja, bet es neklausījos un pagriezu galvu un ieraudzīju Pārkeru?

 Ko viņš šeit dara? 

Cik ilgi jau stāv? 

Viņa acis ne uz sekundi nenovērsās no manis, studējot katru manu kustību. 

Kā tas var būt, ka Alekss viņu nav pamanījis..

„Džeina, runā ar mani! Kas notiek?" Viegli papurinot mani, lai pievērstu uzmanību, jautāja. Viņa sejā bija nolasāmas bažas un rūpes. 

Par mani.. 

Draugu.. 

Kāpēc mani draugi vienmēr ir puiši? Kāpēc ar viņiem vieglāk veidot attiecības nekā ar meitenēm?

„Vēlāk.." Nočukstēju un pagriezu galvu uz otru pusi. 

Tālumā, kur nelielā sniega sega bija noklājusi parku un saules gaismā spīguļoja sarmas pārklātie kailie koki.