Kopā ar likteni ✔

Chapter 30

Senior 15 daļa

Labi, ka ir draugi, kas paglābj no kļūdu pieļaušanas.

Nobrakšķēja sakritušie koku zariņi un no krūmiem iznira aizelsusies draudzene.

„Negribu izbojāt jūsu salkano mīcīšanās momentu, bet mums vajadzētu doties atpakaļ.."

Pifa nepaspēja izteikties, kad Kriss jau bija uzrausies un sniedza pretī roku. Neizpalika saviļņojošās sajūtas, kas pamanījās izskriet cauri visam ķermenim, puisim pieskaroties.

Domas zibenīgi skrēja pa prātu, ka nepaspēju vienu noķert, kad otra nelikās mierā. Vai es tiešām Viņam patīku? Kas notiktu, ja tomēr būtu noskūpstījis? Vai es to nožēlotu? Zinot sevi, iespējams, ka pārmestu par neapdomīgo rīcību un sāpinātu sevi vēl vairāk ar, caurpirkstiem slīdošo cerību.

Tālumā dzirdēju draudzenes pacilāto čalošanu. Bijām pievienojušies pārējiem, kas tagad apsprieda interesantākās detaļas. Netālu no namiņa es kādā ieskrēju, kas izrāva no domu jūkļa un nemanot pievienojos aizraujošajām sarunām.

Džei parāva aiz rokas, norādot, lai sekoju. Šoreiz pat neienāca prātā strīdēties ar puisi, kurš izskatījās pietiekami saspridzis, lai neielaistos nekādos argumentos. Pazibēja draudzenes jautājošais skatiens pirms mēs pazudām aiz koka durvīm. Zinot Pifu, gaidāma kārtējā draudzīgā nopratināšana.

Draugs smagi nopūtās un smagā galva ieslīdēja lielajās plaukstās. Kad aizvēru durvis, notupos pretī puisim un saņēmu nedaudz drebošās rokas.

„Džei, Runā!" Stingrā balsī noteicu. Tas mazliet sapurināja sēdošo personu. Nezinu, kur smēlos drosmi, bet tas līdzēja, jo pleci mazliet atslāba un seja pievērsās man. Runājām gandrīz stundu. Patiesībā runātājs bija tikai Džeidans, bet man iedalījās klausītāja loma.

Pār istabu pārlaidās klusums un sajutu 'Dežavu' . Puiša lielais stāvs atradās uz zemes, kas nemanot bija mainījis pozīciju sarunas laikā. Nekārtīgais matu sakārtojums dažbrīd balstījās pret muskuļoto plecu, iedrošinot runāt tālāk. 

 Pēkšņi iztrūcināja siltā roka uz vēsā vaiga. Īkšķis maigi glāstīja. Vēders sažņaudzās satraukumā un lielais siekalu kamols praktiski iesprūda kaklā. Pelēkais acu pāris pārskrēja viegli pietvīkušai sejai. Acu zīlītes manāmi palielinājās, kad no zaļām acīm pievērsās lūpām. Muskuļotais augums liecās tuvām līdz pilnīgās lūpas atradās teju dažu centimetru attālumā.

Gandrīz neizbēgamais skūpst būtu noticis, ja vien Zoja sparīgi nebūtu iebrāzusies istabā. Arī Paiperas sejā bija lasām pārsteigums, atklājot mūs neveiklā situācijā. Tas bija modinātāja zvans, kad neko nepaskaidrojot, pielēcu kājās un izbrāros ārā.

„Idiote!" Ļāvu vaļu savām sakrātajām emocijām tiklīdz nonācu nomaļā vietā, bez nevienas dzīvas dvēseles. Apsēdos uz plakānā akmens un centos kaut nedaudz nomierināties.

Kā es kaut ko tādu pieļauju. Ja meitenes nebūtu iztraucējušas, ļaujoties šim skūstam, būtu izdarīta vislielākā kļūda. Kas vispār man lēcies? Sākumā Krisa reibinošajam valdzinājumam ļaujos, bet nepaiet ne pusstunda, kad bez maz vai karos Džei kaklā. Nepietiek ar vakardienas neveiklo situāciju.

**

Pelēkās acis lūdzoši veras manī, uz sekundi aizklīstos uz sārtajām lūpām. Muskuļotas stāvs lēni atraujas no sportiskā spēkrata un tik pat gausi tuvojas. Taču pirms viss iziet no jebkādas kontroles, apturu tālākos puiša nolūkus, uzliekot roku uz drebošajām krūtīm. Nolaidis saspringušos plecus, ļauj saskarties pierēm. Izmisušie sirds pieklusināte čuksti savijas saraustītajās elpās.