Kopā ar likteni ✔

Chapter 35

„Tātad. Varbūt vēl kāds vēlas pieteikties braucienam uz kalniem?" Audzinātāja centās kaut nedaudz ieviest skaidrību notiekošajā burzmā. Par nelaimi neviens nepievērsās satrauktajai kundzei, kura steidzīgi veica pēdējos sagatavošanās darbus pirms skolas kopējā brauciena.

Daži nemaz negribēja iesaistīties šādos klases saliedēšanas pasākumos. Citiem nepietika līdzekļi, bet par laimi šai skolai ir daži sponsori, kas dod iespēju braukt gribētājam.

Palikusi viena nedēļa, bet informācija par vietu tiek slēpta. Mēs zinām tikai to, ka dosimies uz kalniem un būs auksti. Varu derēt, ka laiks paskries ātri. It sevišķi tagad, kad dienas lielāko daļu pavadu kopā ar Krisu.

Mūsu pirmais skūpsts nav ļāvis gulēt trešo nakti. Ar nepacietību gaidu pustdienlaiku. Parasti Krisu satieku pirms stundām. Drauga iztrūksotošā klātbūtne liek iezagties šaubām.

Viņš noteikti nožēlo skūpstu. Kā gan tas varētu patikt, skūpstas ar nepieredzējušu būtni. Uz vaiga neskaitās un tas bija sen.

Saldējums vienmēr palīdz novērst haotiskās domas, kad prāta valda lielāks juceklis nekā drēbju skapī.

Dodoties ārā pa smagajām dzelzs durvīm, pamanu vienīgo personu, kuru ilgojos satikt Kriss runājās ar draugiem, tāpēc redzēju tikai muguru. Baltais krekls izcēla pamatīgos muguras muskuļus. Iespīlētās, tumši zilās krāsas bikses,, demonstratīvi izrādīja garās kājas un, noteikti, tvirto sēžamvietu. Kājas tumšas krosenes ar gaiši ziliem striķiem.

Dupsīši, viennozīmīgi, ir mana vājība. Kā tas saspringst un atslābst, pārnesot svaru no vienas kājas uz otru. Gandrīz ieskrēju durvīs. Krisa bicepss saspringa, kad piksti izslīdēja nekārtīgajiem matiem, tā novšot uzmanību no ceļa.

Dabūju pa pieri no kāda skolēna, kas steidzīgi paskrēja garām, savā ceļā pagrūžot durvis. Masējot pieri uzmetu lūpu, jo šis nelietis izjauca nekaunīgo apskates momentu.

Ar acs kaktiņu pamanu, ka Kriss vairs nerunā ar draugiem, bet raitā solī, var teikt, lenās skrējienā, tuvojas. Lūpas. Kārdinošās lūpas rotā uzjautrināts smīniņš. Acis izstaroja plēsējam cienīgu auru.

Savu mužu neesmu uztraukusies tik ļoti. Krisa spējas izraisīt, gandrīz, nervu sistēmas kļūdu, vēl neesmu aptvērusi. Nekad nav bijis uztraukums par to, ko citi domā par mani. Te pēkšni, viens skatiens no puiša un esmu liels nervu kamols.

„Svei.." Vienā sekundē Kriss satvēra šmaugo vidukli. Lūpu saldais nektārs reibināja. Lai, kaut cik, noturētos kājās, ieslidināja pirkstus viņazīdainajos matos.

„Hm." Skūpsts pārāk ātri beidzās. Uzmetu lūpu un, gandrīz, kā mazs piesitu kāju.

„Vēlāk, Princess." Iedeva fiksu buču uz lūpām. Saprazdams, ka nekustēšos no vietas, sadeva vairāks ašas bučas pa visu seju, izraisot nelielu smiekliņu. Pēc tam aicināja opā. Loģiski, ka nelaidu garām iespēju paslinkot.

„Uz kurieni?"

„Gribu saldējumu, vergs!" Abi sasmējāmies un jutu puiša elpu uz lūpu kaktiņa. Viena roka turēja manus dibena vaigus, otra paslīdēja zem platā krekla, izraisot dramatiskas trīsas. Nodebinājos n ievilku saraustītu elpu.

„Auksti?" Draugs uzmanīgi nopētīja.

„Nē." Drebošā balsī atbildēju. Sapratis, ka nemānos, iekāpām skaistajā rumakā. Jaunais, tumši pelēkais, audi A4 ar turpat melniem diskiem smaržoja pēc jaunas ādas un saldenā muskusa, kam piemita neliels kanēļa asumiņš. Ceļā uz Saldējuma namiņu Namiņu starp mums darbojās nepārvarams pievilkšanās spēks, jo nepārtraukti mūsu ķermeņi saskārās ar nejaušiem un arī vadītiem pieskarieniem.