Kopā ar likteni ✔

Chapter 8 Ballē

Vila sk.p.

"Wow.. Džeina šoreiz pārspējusi sevi", klusi ar sajūsmu noteicu pie sevis. Biju iegājis Rokoko stila ēkā un pavērās plaša halle. Paveroties augšā ieraudzīju viņu. Apburoša kā vienmēr. Viņa, smaido,t nāca lejā pa kāpnēm. Pienākusi, viņa samīļoja mani. Kā vienmēr Džeina izstaroja siltumu un maigumu.

"Tu izskaties satriecoši", mirkļa iespaidā pateicu viņai un viegli pasmaidīju. Mani neuztrauca, ko citi padomās es viņu mīlu.

"Paldies, Vil. Tev arī nav nevainas. Tikai tavs tauriņš nedaudz sagriezies." Viņa smaidot teica, kamēr piekārtoja.

Vērojot viņu pateicu, "Paldies Džeina," viegli pasmaidot noņēmu matu šķipsnu no viņas jaukās sejiņas.

"Vil. Ko tu dari?" Džeina, plati smaidot un cieši skatoties man acīs, jautāja.

"Um.." Viņas ciešais acu skatiens samulsināja mani vēl vairāk, tās burvīgās acis ieurbās manā dvēselē, nervozi braukāju pa kaklu.

"Akd. Vil, nevajag to tik nopietni.." Džeina viegli iesmējās un pasita man pa plecu.

"Labi.." novilku. Džeina ieķērās man elkonī un mēs devāmies uz deju zāli. Iegājuši, viņa klusi pie sevis noteica, "Izskatātās vēl labāk, kā biju plānojusi." Viņa aizgāja apsveicināties ar viesiem. Tikmēr es piegāju pie bār,a pasūtīju alu. Mūsu vecāki neiebilst, pat atbalsta, tikai, lai zinam kad pietiek.

Pie griestiem karājās četras kristāla lustras. Viss bija ieturēts sarkanos un zelta toņos. Gar sienā bija izvietoti galdiņi, virs kuriem karājās nelielas ziedu kompozīcijas, kas kalpoja par gaismas objektu galdiņu zonā, veidojot nelielu krēslas zonu. Taču deju grīda tika nedaudz vairāk izgaismota ar vairākiem prožektoriem. Pašā zāles galā atradās mūzikanti.

Sievietes balss aicināja Džeinu ar Tēti atklāt balli ar deju. Sāka skanēt mūzika. Viņi, pašā zāles vidū uzsāka valsi. Drīz vien arī pārējie viesi piebiedrojās. Džeina izskatījās ļoti laimīga un apmierināta ar paveikto. Viņas smaids apbūra visus, it sevišķi mani.

Redzot viņu tuvojamies, mana sirds sāka dauzīties kā negudra. Abi pienāca pie manis. "Paldies, tētuk", viņa maigi pasmaidot pateicās.

"Vil, tagad uzticu viņu tev", pasita man pa plecu, pasmaidīja un aizgāja.

"Vai drīkstu lūgt Jūs, Mis Fostere, uz deju?" pasmaidot galanti paklanījos.

"Jutīšos pagodināta", viegli pakniksējot atbildēja. Viņa paskatījās uz mani un es ieraudzīju nelielu mirdzumu viņas acīs, kas lika mania sirdij mazliet salēkties. Vai es viņai patīku? Mēs devāmies dejot.

"Man īsti labi nesanāk",nedaudz skumjā balsī iesāku, šī būs mūsu pirmā deja.

Viņa mani pārtraucot atbildēja, "Es tev uzticos un gan jau nav tik traki, kā tu saki!" Viegli iesmējās un ielika savu roku manā. Patīkamais miers, kas plūda no viņas apņēma arī mani. Es uzliku otru roku viņai uz vidukļa un pievilku sev tuvāk atstājot tikai dažu centimetru atstarpi. Mūzikas pavadījumā sākām dejot. Manas dejotprasmas nav diez ko labas, bet ar katru soli varēja sajust, ka viņa man simt procentīgi uzticas. Es ieskatījos viņas skaistajās zaļajās acīs, kurās es būtu pazudis, ja manas domas nebūtu pārtraukusi Džeinas maigās balss, "Vil, tu man sejā drīz izdedzināsi caurumu tā skatoties.."

"Piedod!" es tūlīt novērsos. Viņa izskatījās nedaudz dusmīga, bet tik piemīlīgi, nedaudz saraukusi savu smalko deguntiņu. Viņa tāpat ilgi nekad nedusmojas, pat ja viņu kāds nokaitinātu līdz baltajām pelītēm, par ko es šaubos, ka kādam tas varētu izdoties. Es pie sevis iesmējos.