Kopā ar likteni ✔

Chapter 9 Rīts

"Hū.. Knapi paspēju.." apstājos pie ieejas durvīm. "Kur es īsti atrodos?" Paskatījos visapkārt, vieta likās pazīstama.

"Čau, Džeina", mani izbiedēja pazīstama puiša balss. "Ko tu te dari? Vai tev nebija jābūt pie vecākiem?" Viņš jautāja.

"Čau?" nopētīju viņu, likās pazīstams, taču kad centos ieskatīties viņa sejā, tā lbija izplūdusi. "Vai mēs būtu pazīstami?"

"Jā, protams, mēs tikāmies pirmajā skolas dienā. Vai tad tu neatceries?" varēja dzirdēt puisi iesmejamies. Viss likās tik pazīstams, ka noticēju viņam.

"Es diemžēl neatceros, bet gan jau vēlāk atmiņa atnāks.." noteicu un lūkojos uz durvīm, pati nesaprotot, kāpēc.

"Zini.. Tās durvis pašas neatvērsies.."

"Bet tās ir ciet.." nopūšoties atbildēju.

"Kā tu zini, ja nēesi pamēģinājusi attaisī?" viņš pagrieza rokturi un tās tūdaļ atsprāga vaļā.

"Kā tev tas izdevās?" izbrīnīta skatījos uz viņu.

"Roku veiklība, Skaistulīt.." atbildot iesmējās, rādot savas muskuļainās rokas.

Skaistulīt? Kur es to būtu dzirdējusi.. Ejot iekšā centos atcerēties. Es tūdaļ devos pie sava skapīša, sapratu, ka mēs atrodamies skolā. Kamēr kārtoju kaut ko nesapotamu skapītī, puisi pienāca pie manis un ar muguru atstutējās pret blakus esošo skapīti. Varēja just viņa ciešo skatienu, kas pavadīja katru manu kustību.

Man sāka palikt neērti un es viņam uzrūcu, "Beidz lūrēt uz mani, savādāk vēl ar savām acīm izdedināsi man caurumu pierē.."

"Iepriekš tev nebija iebildumu, kad es tevi vēroju, tev pat patika.." viņa smiekli man kādu atgādina, tikai ko..

"Vienalga, kas bija pirms tam.." pagiezos un devos prom, kur acis rāda.

"Ei.. Pagaidi.." pieskrēja pie manis un gāja man blakus. "Uz kurieni tu dodies?"

"Vai nav vienalga?" atcirtu.

"Nē nav, cilvēkiem, kam tu rūpi nav vienalga."

"Tu laikam joko?" ciniski jautāju.

"Nē."

"Un tu būtu viens no tiem cilvēkiem?" ciniski.

"Jap." lepni atbild.

"Hey, vecīt, skaties, ka ar degunu mākoņos neiebrauc. Tu jau sāc palikt smieklīgs."

"Kāpēc?"

"Piedod, bet tu neesi ne mans tuvinieks un draugs ne tik."

"Tu esi nejauka."

"No tāda dzirdu!" dusmīgi.

Viņš apstājās un piespieda mani pie sienas, mūsu sejas bija centimetru atstatus. Tad viņš pieliecās man pie auss un iečukstēja, "Nebēdz no manis!"

Viņa siltā elpa man uz kakla uzdzina patīkamas trīsa pa visu ķermeni. Kas viņš ir? Un kāpēc man ķermanis un sirds alkst pēc šīs personas. Man vēderā viss sagriezās.

"Beidz slēpt to, ko jūti pret mani." viņa čuksti izlauzās cauri manai sirdij, kā nazis.

Es vēlējos izrauties no viņa ciešā tvēriena, bet nespēju. Mans ķermenis man neklausīja. Kājas bija palikušas ļenganas.