"Nu, nu, nu," dzirdējusi zemu balsi sev aiz muguras ar ķircinošu toni, es varēju tikai pagriezt galvu uz viņa pusi, lai sastaptu ar viņu acu skatienu, no kura parasti izvairījos.
"Kas?" mana balss bija klusa.
Viņš lēni pasmaidīja.
"Saproti, ka šeit...
Izdzirdot soļus sev aiz muguras, es momentā centos celties augšā, jo pretiniekam pret muguru nav pareizi būt. Tādā stāvoklī esmu galīgi neaizsargāta, bet līdz ko atkal izkustējos, es varēju tikai no sāpēm iekunkstēties un sāku jau redzēt zvaigznītes gar acīm, redzot, ka visa ainava man dubultojas.
Manas acis aizvērās un es sapratu, ka man vairs nav spēka pretoties miegam, kurš mani rāva dziļāk un dziļāk tumsā, bet iekams es paspēju nokrist atpakaļ uz cementu, ar galvu guleniski, aiz manis izskanēja dzīvnieciska skaņa. Tik skaļa, ka pat caur sāpēm sabijos un izpletu acis, atceroties, kur esmu un kas notiek.
Čuksti atkal sākās.
"Oh no, mēs sadusmojām saimnieku."
"Saimniek, lūdzu piedodiet mums, tā bija kļūda! Mēs nezinājām, ka viņa ir īstā!"
Skaņa atkal bija, bet jau bīstami tuvāk un pirms es paspēju aizvērt pēdējo reizi acis, divas stipras rokas saķēra mani un pievilka mani klāt stingram un daudz lielākam ķermenim. Es varēju tikai ievaidēties no sāpēm, jūtot slapjumu sev uz vaigiem.
" Paliec ar mani," balss virs manis pavēlēja maigā tonī, bet es jutu dusmas caur to. Es gribēju paklausīt, darīt visu, lai paliktu nomodā, bet es varēju tikai raudāt, pat nesaprotot, ko saku un neapjēdzot notiekošo, ka esmu ielauzusies cita īpašumā un esmu notverta.
" Izbeidz to, lūdzu," es čukstēju, aizmirstot, ka prasu palīdzību no sava pretinieka, bet tajā brīdī man bija vienalga.
"Neuztraucies, tev vairs neviens nedarīs pāri," izrūcis vārdus, nākamajā brīdī es jutu mieru ieslīgstam manī, sāpes pazuda un es varēju tikai aizvērt acis, kad ieslīgu tumsā šoreiz pavisam.
Ops! Esta imagem não segue nossas diretrizes de conteúdo. Para continuar a publicação, tente removê-la ou carregar outra.
Pamožoties, likās, ka esmu izgulējusi dzērumu. Galva sāpēja nemitīgi un deniņos pulsēja nepatīkams spiediens, bet vispārīgi, es jutos diezgan labi. Pat atpūtusies.
Mēģinot atcerēties, kas notika, es beidzot atvēru acis. Pirmais, kas mani samulsināja, bija tumšie griesti, jo cik atceros, manai istabai vienmēr bijuši gaiši.
What?
Pagriezusi galvu, es paskatījos apkārt, līdz beidzot sastingu. Pirmkārt, es nebiju savā istabā un Otrkārt, es nebiju viena.
Netālu no gultas, pie loga, uz dīvāna sēdēja vīrietis. Puspliks vīrietis.
Viņam kājās bija mājas treniņbikses pelēkā krāsā un pārējais viss bija atkailināts, parādot cik labi muskuļots viņš ir. Labajā rokā viņam bija glāze,kurā bija kaut kāds dzeltenīgs šķidrums, un pēc mana skata, tas izskatījās pēc viskija. Nolaižot acis uz viņa plecu, es asi ierāvu elpu, ieraugot tetovējumu.
