Deadly | JK

0.6

× N e g r i b u t e v i a t k a l z a u d ē t

𝓗

Licis man palikt istabā, kamēr pats ar savu brāli mierīgi izrunājas, man par lūgumu, es varēju tikai paklausīt, ko man saka, jo viņu domstarpības nebija mana darīšana, pat ja Jungkooks bija mani ievilcis savā pasaulē.

Vēl aizvien nevarēju aptvert, to kas viņš patiesībā ir. Nav jau brīnums, ka man uzbruka tie augi, vai kas tie bija, kad ielauzos Jungkooka mājas teritorijā. Tie bija tikai drošības dēļ, ja nu kāds tiešām ielaužas ar ļauniem nolūkiem. Kaut cik es sāku saprast, bet tas ka Jungkooks ir tā sauktais "Fēnikss", pēc cilvēku nostāstiem un pārvalda visu Paranormālo pasauli, to es vēl aizvien centos sev iestāstīt un jautāt, vai tiešām nesapņoju.

Tad kas ir viņa brālis? Ja jau abi ir radinieki...

Atceroties, ko teica savā darba istabā par manu bērnību un manā tēva izdarībām, man sariesās asaras acīs. Tagad padomājot, es tiešām neatceros, kas notika ar maniem vecākiem, tikai to, ka izaugu pie sava vectētīņa ar domu, ka vecāki gāja bojā auto avārijā, tāpēc gribējuši mani aizsūtīt uz bāriņtiesu, nolemt ko ar mani darīt tālāk, taču pieteicās mans vectētiņš pieskatīt mani, līdz 18. gadu vecumam, paņemt mani savā apgādībā, kamēr sasniedzu pilngadību.

Taču... Man jau ir pāri 18...vēl aizvien dzīvoju pie vectētiņa, zinot, ka neesmu normāla. Protams, vairs ne pašā mājā, bet laiku pa laikam apciemoju viņu, zinot, ka viņš man ir vienīgais palicis no radiniekiem. Bija man mantojumā uzdāvinājis dzīvokli, kurš tagad stāv pamests un vientuļš, kamēr esmu šeit pie Jungkooka.

Sirdī iesmeldzās nepatīkams dūriens un es knapi apvaldīju asaras. Kaut pret manu indi būtu pretinde, kas mani izārstētu, taču zināju, ka tāda neeksistē. Es biju sakropļota uz visu mūžu.

Piegājusi pie loga, es paraudzījos laukā uz mežiem, kas izpletās tālāk visā plašumā. Vai esmu iesprostota šeit uz visu mūžu?

Pielikusi roku uz stikla, es viegli izpūtu elpu un aiztaisīju acis ciet.
Dievs, lūdzu dod man kādu zīmi. Brīnumu, jebko, lai vismaz šis viss murgs izbeigtos...

Tikko tāda doma izgāja caur manu prātu, manas acis atprāga vaļā, no nezināma iemesla, taču drīz vien es sapratu. Loga atspulgā ieraudzīju Jungkooku, lepni stāvam netālu no manis, vērojot mani, visā savā augumā, nemaz neatvainodamies par manis iztraucēšanu, ka ir bez skaņas uglūnējis. Ja es pilnīgi viņu nepazītu, es būtu sākusi kliegt no bailēm, bet knapi apspiedusi pārsteigtu skaņu, es aši pagriezos pret viņu.

"Ko tu dari? Tā var pārbiedēt cilvēkus, " mana balss notrīcēja.

Viņa sejā nebija nekādu emociju, līdz mazs smaids pārādijās abos vaiga kaktiņos.
"Bet labi, ka neesmu cilvēks un tu esi tālu no tā, cik esi neparasta, mana dārgā."

Es savilku seju sāpju grimasē.
"Paldies, ka atgādināji, ka esmu monstrs, kurš māk tikai nogalināt," saprindzinājusi lūpas, es atkal aizgriezos, lai gozētos pret dabas skatu,jau atkal aizverot acis, cenšamies izdzēst visu apkārtējo pasauli.

Aiz muguras izdzirdēju tādu kā zemu rūcienu un pirms varēju saprast tā cēloni, stingra roka apvījās ap manu vidukli un es tiku piespiesta klāt ciešam un lielākam ķermenim. Manas acis no šoka atprāga vaļā un es smagi norijot siekalas centos nerādīt savas bailes, kad ieraudzīju viņu atspogulī, cieši pie manis. Viņa acis liesmojot sastapa manējās, kad noraudzījos, kā viņa galva noliecas man pie auss, nekad neatraujot acu skatienu, līdz jutu karstu elpu sev uz ādas. Mani sirdspuksti paātrinājās un es centos saglabāt mieru, lai gan gribēju no nerviem pazust no zemeslodes, jo jutu, ka pamats zūd zem kājām.