Deadly | JK

0.10

× P ā r ā k p r i v ā t i

𝓗

Saule bija tā nodevēja, kas mani pamodināja no saldā miega.
Tikko mans prāts sāka mosties, pamanīju uzreiz spožu gaismu aiz aizvērtajiem acu plakstiņiem. Es beidzot biju gatava celties, jo atcerējos, ko dīvainu, lai gan tagad viss bija kā miglā tīts. Mana galva sāpēja nežēlīgi un nodomāju uz brīdi, ka atceroties iepriekšējās reizes, es katru reizi pamodos ar galvassāpēm, un tas fakts man jau sāka nepatikt.

Pēdējais, ko atceros, bija tas, ka ar Jungkooku bijām pie mana vectētiņa un viņš stāstīja, kā mēs iepazināmies.

Paga, kur tad...

Manas acis atsprāga vaļā un tūlīt pat to nožēloju. Uzreiz aizvērusi acis, es domāju, ka palikšu akla, bet pēc mirkļa apradusi ar gaismu, atkal atvēru tās, lai tikai ieraudzītu pazīstamo guļamistabu, kurā jau biju pirms dažām dienām pamodusies.

Apstulbusi, es mēģināju atcerēties, kas notika un tad man visa atklāsme atnāca kā gaišas dienas laikā.

Es atcerējos savu iepriekšējo dzīvi?
Bet kā un kāpēc?

Interesanti bija tas, ka mani jau iepriekš sauca Hloja, bet tas ka man bija maza māsa, tas bija kas jauns, jo tagadējā dzīvē es biju viena pati. Sajūta bija diezgan dīvaina, pārāk nereāli, lai kam tādam noticētu.

Varbūt esmu traka un tas ir tikai viens nenozīmīgs sapnis, kuram nav nekādas jēgas?

Man jau sāpēja galva no jautājumiem, jo tagad mana dzīve sastāvēja tikai no nezināmā. Nezināju kas ir patiess un kas ir meli. Kad tas reiz beigsies?

Lēni izkāpusi no gultas, es pamanīju, ka raudu, jo sajutu slapjumu sev uz vaigiem. Aizgājusi uz vannasistabu, paskatījos uz sevi spogulī un ieraudzīju pavisam citu meiteni atspogulī.

Viņai asaru vietā bija asinis.

Iekliegusies, es atkāpos no šoka un pārbīļa, ka neskatījos kur eju, kad paslīdēju uz flīžu grīdas seguma, lai tikai gāztos uz atpakaļu. Atsitusies pret vannas malu, es iekliedzos atkal, bet šoreiz no sāpēm, kuras man tik ļoti iedūrās galvas pakausī, ka atkal sāku raudāt. Saņēmusi galvu savās rokās, es noslīdēju gar zemi un sāku kliegt no visa spēka vēl vairāk.

"IZBEIDZ, LŪDZU IZBEIDZ! NESPĪDZINI MANI TĀ!" izkliegusies no visa spēka klusajā telpā, es sāku nožēlot ka iekūlos šajā ķezā, jo satiekot Jungkooku, man sākās problēmas, viena pēc otras.

Es nesapratu vai murgoju, vai šī bija īstenība, jo nevarēja būt, ka biju tā, ko ieraudzīju spogulī.

" Hloja? Kas notika?!" manu domu viesuļvētru aizpūta prom zema vīrieša balss, kurai bija noraizējies no pārbīļu pilns tonis.

Jutusi viņu tuvojamies, Jungkooks notupās pie mana sakņupušā ķermeņa. Satvēris mani aiz pleciem, lai pieceltu mani sēdus, viņš paņēma mani savā klēpī, lai tikai piekļautu mani sev cieši klāt. Es sāku raudāt vēl vairāk, spēkiem jau izsīkstot.

"Laid mani vaļā! Tā ir tava vaina, viss ir tava vaina!" kliegusi, es centos izrauties, bet par velti.

"Sssh, shh, shh, mierīgi mierīgi, mazā," viņa roka maigi noglāstīja man galvu un atkal, kā katru reizi, es atslābinājos, esot viņa varā. Nezināju, vai to viņš speciāli dara, bet viņa dedzinošais pieskāriens lika man justies droši un pasargāti, it kā neviens cits man nevarētu nodarīt pāri.