"Nu, nu, nu," dzirdējusi zemu balsi sev aiz muguras ar ķircinošu toni, es varēju tikai pagriezt galvu uz viņa pusi, lai sastaptu ar viņu acu skatienu, no kura parasti izvairījos.
"Kas?" mana balss bija klusa.
Viņš lēni pasmaidīja.
"Saproti, ka šeit...
Salikusi visas mantas beidzot pa vietām, es atliecos atpakaļ uz ceļiem, jūtot zem sevis mīksto paklāju, kas mīkstināja manu sēdēšanu. Bija pienākusi jauna diena, kopš Fēnikss mani savāca no dzīvokļa un atkal biju atpakaļ, kur viss iesākās.
Manas emocijas bija samiksētas. Dusmīga, ka man piesprieda sodu par nepaklausību un tagad ir jāsēž mājās kā ieslodzītajam, bet priecīga reizē, ka man ir kāds, kurš sargā mani un esam zem viena jumta, gadījumam, ja kas notiek. Ienaidnieki tik viegli nevar tikt pie visvarenā valdnieka,cik zināju.
Bija knapi nedēļa pagājusi un nevarēju atpvert, cik daudz noticis pa šīm dienām. Biju atradusi vietu, kur mani pieņem, pirmais cilvēks kas man var pieskarties, izrādās paranormāla būtne. Mūs liktenis atkal saveda kopā, lai cik traki tas neizklausītos, bet lai arī tā bija patiesība, vismaz no visa, ko esmu redzējusi, man vajadzēja laiku pierast pie šī visa, lai pieņemtu pilnībā viņu un šo atklāsmi, ka dzīvojam pasaulē, kur bija iespējams viss, ja vien tam tic.
Tas bija prātam neaptverami, vēl aizvien.
Nopūtusies, piecēlos kājās un notīrīju neredzamos netīrumus no ceļiem. Devusi skatienu apkārt, man bija jautājums, kāpēc vēl aizvien man ir jāpaliek Jungkooka istabā, ja labi zinām, ka viņam ir pa pilno tukšas istabas lielajā privātmājā.
Atbilde laikam bija tāda, ka viņš uzskata, ka mums jābūt kopā, ja jau esam sen neredzēti mīļākie. Galīgi absurda doma, pēc mana viedokļa.
Bija pusdienlaiks, visu rītu, kopš paēdām brokastis, viņš pazuda savās darīšanās un man jau sāka palikt garlaicīgi vienai pašai. Gribēju dzīvot normālu dzīvi, nevis slapstīties apkārt, neko nedarot un sēdēt vietā, no kuras nevaru tikt prom.
Ne draugi, ne ģimene, nekas man nebija. Sakaru bija maz un tagad tiem vispār neesot, jutos kā princese ieslēgtā tronī, kura gaida savu princi, kurš viņu izglābs un aiznesīs prom uz zirga, bet labi zināju, ka tā nebūs. Princis nav nekāds labais, pat ja arī viņš pret mani labi izturas. Viņam bija savi pienākumi kā karalim un valdniekam, kamēr mani tur ieslodzītu mājās. Pat nezinu kas būtu noticis un kur tagad atrastos, ja nebūtu iezagusies tajā naktī viņa teritorijā. Vai mani vajātu slepkava?
Nezinot kā atbildēt sev uz to, izdomāju, ka ir laiks pusdienām. Devusies uz virtuvi, izņēmu no ledusskapja visu vajadzīgo, lai uztaisītu bekona un vistas lazanju. Nebiju, protams, izcila pavāre, bet šad tad man patika gatavot un kaut ko paniekoties ar receptēm, kuras nebiju nekad gatavojusi vai ēdusi. Tas deva man labu iespēju eksperimentēt ar ēdienu, vai garšos tas, vai nē.
Sataisījusi, sagriezusi visu kā vajag, ieliku to pannā un pēctam cepeškrāsnī lai cepjas. Uzlikusi vajadzīgo temperatūru, gāju ieslēgt vārāmo kannu priekš kafijas un pa to laiku kamēr gaidu, izdomāju paņemt portatīvo datoru, kurš man bija paņemts no dzīvokļa, lai nosistu sev brīvo laiku.
Man patika sērfot internetā bieži vien, sēdēt sociālajos tīklos, paskatīties, kā citi dzīvo, cauri bildēm, video un blogiem, bet mans hobijs arī bija sacerēt stāstus, vesela mājaslapa, kurā jau bija divi romāni un trešais bija pusnepabeigts. Tas bija domāts kā sevis laika nosišanai, bet drīz vien dabuju sekotājus un lasītājus, kuriem patika un viņi lasīja manas grāmatas.
Nolēmusi, ka paturpināšu, sāku rakstīt.
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
