Deadly | JK

0.4

× S i r d s s ā p e s u n k a k a o

𝓗

Pagāja laiciņš, kamēr emocionāli apkopos un pa to laiku pat nemanot biju aizmigusi pēc visas raudāšanas. Atverot acis, pamanīju, ka jau bija iestājies vakars un kad tas aizgāja uz manām smadzenēm, es izpletu acis.

"Shit," nolamājusies, es papurināju galvu par savu stulbumu. Es nedrīkstēju ko tādu pieļaut, zinot, ka man vienmēr vajag būt uzmanīgākai par apkārtni un tās briesmām, taču kaut kas man lika justies drošai, lai gan gribēju tādu domu aizmest malā.

Nopūtusies, es varēju izberzēt acis un vēlreiz paskatīties apkārt. Istabā biju pilnīgi viena un māja likās klusa kā kaps, tāpēc piecēlusies no gultas, es iztaipīju savu ķermeni, pirms domāju, ko darīt tālāk.

Jungkooks noteikti atkal darīja savus darbus. Man vajadzēja izdomāt, kā tikt prom no šīs spoku mājas, pirms es vispār vairs negribu pamest šo vietu, jo it īpaši tās nama saimnieku. Es nedrīkstēju pieķerties pie vīrieša, kas izskatījās kā modelis no žurnāla vāka. Tieši tādi māk ievilināt sievietes savā tīklā un pēctam ar viņām dara, ko grib,lai gan es nemaz neiebilstu, ja... - no!

"Beidz domāt muļķības, Hloja," nikna par savām domām, pirms es varēju atkopties no visa, istabas durvis atvērās vaļā un tur jau viņš stāvēja, kā īsts nāves eņģelis visā savā glorijā.

Kā tonakt melnā ģērbies, tikai šoreiz zem apmetņa bija melns krekls, kurš nemaz nedeva man vizuālu bildi, kas slēpjas apakšā, redzot, ka krekls ir lielu daļu no krūškurvja atpogāts, dodot labu skatu mirgojošiem tetovējumiem. Mana mute pēkšņi kļuva sausa kā tuksnesis. Biju aizskatījusies par daudz, kad ieraudzīju viņa muti paceļamies mazā ķircinošā smaidā.

"Tu esi piecēlusies, beidzot. Negribēju tevi traucēt, bet vajadzēja zināt, vai ar tevi viss ir kārtībā, pēc mūsu pēdējās sarunas," palicis nopietns, Jungkooks spēra soli tuvāk man, " Piedod par to, ko teicu, nevēlējos tevi kaut kā sabēdināt, vai sadusmot," ieraudzījusi patiesu vainas sajūtu viņa sejā, pat nevarēju attapties, kad viņa lielais augums bija pie manis, bet tālu, lai pavisam pieskartos.

Koncentrējusies uz savām emocijām un atceroties viņa vārdus, es ļāvos savām dusmām, lai atkal nekristu viņa maģiskajā varā.

"Jā, tev diezgan labi tas izdevās, jo tev taisnība. Labāk no manis turēties pa gabalu, jo es māku tikai nogalināt," izspļāvusi vārdus, no viņa iznāca tāda kā dzīvnieciska skaņa, bet pārāk zema un nezināma, lai tas būtu salīdzināms ar ko dzīvu, jo nākamajā brīdī viņa roka bija ap manu vidukli, pieraujot mani sev cieši klāt un ar otru roku viņš strauji pacēla manu zodu, lai skatos tieši uz viņu. Viņa acis liesmoja, kā īstas uguns liesmas, nezināmā emocijā.

"Nē, nevaino sevi par to, kas esi un ko māki izdarīt. Nekad nekaunies un nežēlo sevi par to kādas tev ir spējas. Tas ir vēl mazākais, salīdzinājumā ko es varu izdarīt ar vienu nieka skatienu," izrūcis vārdus, es varēju tikai atplest muti vaļā no šoka.

Smagi norijusi siekalas, es baidījos pajautāt, bet tomēr saņēmos to izdarīt.
" Kas tad es esmu un kāpēc tu vienīgais vari man pieskarties, esot pilnīgi imūns pret manu indi? "

Jungkooks pasmaidīja, bet tas nebija ne ķircinoš, ne seksīgs smaids, kas tev liek izkust, bet gan nāvīgs smaids ar solījumiem, kas liek tev bēgt prom, bet pat tas lika manai sirdij salekties.

" Esmu Fēnikss, Uguns Dievs, taču visi sauc mani par Nāvi, tam es labāk dodu priekšroku. Reta suga, jo tādi piedzimst reizi piecos gadsimtos, taču es pārvaldu visu paranormālo pasauli un tās dzīvās būtnes, tostarp arī tevi, mīļā," noglaudis manus matus aiz auss, es noskurinājos.