Deadly | JK

0.21

× A s a r a s

ℋ

Jau kuro reizi tiku nogāzta gar zemi un visi mani spēki jau sāka pamazām izsīkt. Viscaur sviedros, man nebija vairs enerģijas aizsargāties, tāpēc arī mans pretinieks varēja ņemt pār mani virsroku.

"Es vairs nevaru!" Rokas noplātījusi gar sāniem, es izmisīgi skatījos uz Fēniksu, kurš pilnīgi nebija noguris, bet enerģijas pilns izskatījās diezgan nepacietīgi nogarlaikojies.

"Tas ir tāpēc, ka neieliec tajā visus savus spēkus. Tev ir jāgrib un jābūt uzņēmības pilnai, ja vēlies mani pārvarēt. Ir jātic sev," skaidrojis, es varēju tikai paglūnēt viņa virzienā.

"Jo tu esi Fēnikss, nemirstības DIEVS! Kā lai vispār varu tevi pārvarēt, ja man nav nekādu izredžu?!" Iespiegusies dramatiski, man nebija nekādas saprašanas kā viņš to iedomājas, ja pats ir daudz stiprāks par mani un daudz izveicīgāks. Ne jau es biju izaugusi tādā pasaulē kā viņš, kur ir jācīnas un jāgalina, lai pats paliktu dzīvs.

Viņam parādās mazs smaids sejā," Tur nu tu kļūdies, Hloja. Varbūt esmu Dievs, bet arī visvarenie var kādu dienu krist. Bez tevis es nebiju nekas īpašs, līdz tu uzradies, tagad esmu daudz stiprāks, jo atkal man esi devusi spēkus. Tieši esot ar otru cilvēku, tu vari paveikt visu, ko vien vēlies, tāpēc saņemies un pamēģinām vēlvienu reizi, labi?" Padevis man roku, kā kuro reizi, es varēju tikai padoties un pieņemt viņa palīdzību.

Man bija smagi jānopūšas," Kā teiksi, boss," sarkastiski nomēdījusi, Jungkooka acis iemirdzējās par maniem vārdiem, bet beigās neko neteica.

Tā nu atkal nostājos tieši pret viņu un cenšos būt ātrāka, nekā pirms tam. Kamēr mans patneris gaida manu pirmo soli, lai novērstu uzmanību, es paskatos viņam aiz muguras un izplešu acis. Tas uz brīdi viņu izsit no sliedēm un tas man izdodas, kad viņš paskatās tur kur tiko manas acis lūkojās. Ar smīnu sejā, es pietupjos un ar visu savu spēku, uzlecu viņam virsū, tieši apķeroties viņam ap kājām, lai nogāztu viņu gar zemi. Pirms Jungkooks var attapties, es nolecu no viņa, lai paņemtu viņa galvu un uztaisu žņaugšanas pozu, manas rokas satvērušas viņa kaklu un manas kājas viņa augumu, no apakšas. Priecājusies un jutusies lepna, ka esmu to paveikusi, mani sagaida pēkšņi negaidīti smiekli. Viņš pat necenšas pretoties.

Nesaprašana un apstulbums, tas viss vien ilgst kādu minūti, kad dzirdu savu partneri smejamies. Ilgā minstināšanās man laupa izdevību , jo nepagūstu pat saprast kurā brīdī mans tvēriens ir atslābinājies, bet tieši tas viņam bija vajadzīgs.

Pirms pagūstu tikt iepriekšējā pozā, melnā tērptais vīrietis veikli izvairās no manis. Iekams paspēju atlekt no viņa nost un atgūt līdzsvaru, Jungkooks paņem manu ķermeni kā nedzīvu un nekustīgu lelli, nosviež mani pret paklāju virsmu, noliekot mani uz vēdera. Nevaru pat kaut ko izdarīt, kad viņa lielais ķermenis iesprosto mani vietā un manas rokas tiek izgrieztas aiz muguras, abas satverot ciešā tvērienā.

Te nu bija mans lepnums.

"Zini," vīrietis virs manis smīnējoši iesāk," Uz brīdi tas bija diezgan mīlīgi, kad domāji, ka esi uzvarējusi. Negribēju uzreiz sagraut tavas cerības, bet tas tomēr bija jāizdara, lai zini, ka nākamreiz tev jābūt gudrākai. Cīņas laikā tu nedrīksti domāt, ka tev ir virsroka, vara pār otru, pirms tu neesi pārliecinājusies, ka otrs vairs neelpo. Viņam vēl ir tūkstošiem iespēju, lai tevi apmānītu, tāpēc nedod otram nekādu žēlastību, jo ir tikai divas izejas. Vai nu tu, vai viņš. Skaidrs, Hloja?" pieliecies pie manas auss, katrs vārds un elpas dvesma, kura bija jūtama uz manas ādas, tie iesita man sirdī mazas sāpju lauskas. Apziņa, ka neesi pietiekami stipra, lai varētu cīnīties, man bija bail par domu, ka nemaz neesmu rādīta šai pasaulei. Ka nevarēšu palīdzēt putnam viņa misijās, jo kuram gan vajadzīga tāda nekam nederīga meitene? Nevienam.

Vārdi un asaru kamols uz brīdi sažņaudza manu kaklu, kad centos saņemties un nedomāt sliktāko.

_________________________________________

Ⓐ - autora piezīme -

Q & A : ❝ Jums ir tā bijis, kad cenšaties neraudāt kāda iemesla pēc un ir tā sajūta, kad kaklu sažņaudz asas dzeloņdrātes un visa rīkle no tā sāp? Diezgan nepatīkama sajūta ❞ :(

_________________________________________

Saprotot, ka esmu pārāk klusa palikusi un pat nekustos, putns uzmanīgi atlaiž mani vaļā un prātīgi pagriež manu augumu pret viņu, palīdzot man piecelties sēdus. Es nemaz nevaru paskatīties viņam acīs vairs. Jutos apkaunota un nomelnota.

"Mīļā?'' Jungkooks paceļ manu zodu uz augšu. Es aizveru acis, jo zināju, ka nevarēšu vairs apspiest asaras, kuras gribēja izlausties ārā.

ℐ

Es skatos uz savu skaisto eņģeli un nevaru atmest vainas sajūtu. Saprotot, ka esmu viņu iebiedējis, man visas problēmas tagad likās mazsvarīgas. Tagad mana prioritāte bija mierināt savu karalieni. Jau zināju, ka viņa ir uz sabrukšanas sliekšņa, tāpēc nekavējos lai apskautu viņu.

"Oh, sirsniņ, piedod man. Es gribēju tikai tevi apmācīt, pēc metodes, kas liks tev ātrāk saprast situāciju. Nezināju, ka tevi steidzinu. Piedod, " cieši piekļāvis viņu sev klāt, es ielieku savu seju viņas matos un dziļi ieelpoju.

Viņa uzreiz kā mazs kaķēns ieritinas manā klēpī un es nevaru nepasmaidīt.

Lai kā viņa pretotos un runātu man pretī, dziļi sirdī zinājām, ka mums ir saikne un veca mīlestība, kuru jau atkal jutu, kā ziedu, kurš jaunā rītā izplaukst, lai atkal nodotos dienas saules stariem.

"Es negribēju tevi iebiedēt, ceru, ka to saproti," čukstējis, es jutu viņas galvu pamājam un kad paskatījos uz viņu, jau asaras bija uz vaigiem. To nu gan es nevēlējos.

"Lūdzu, es...es gribu palīdzēt. Dod man vēlvienu iespēju," ar kucēna skatienu lūdzoties, uz brīdi bija apmulsums, līdz es sapratu.

Man bija vārgi jāpasmaida, kad maigi noslaucīju viņas asaras no vaigiem," Viss ir labi, neuztraucies, mīļum. Vienkārši es tevi sasteidzu un tavs prāts vēl aizvien nav īstajā vietā. Pats esmu vainīgs, ka tevi apstrādāju tik smagi. Labi zinu, ka esi trausla dvēsele un man tas ir jāciena. Tieši tava labā sirds mūs notur uz līnijas, piedod man," nespējis to sev piedot, Hloja nemanīti pasmaida, ar piesarkušiem vaigiem. Lai to noslēptu, viņa kautrīgi ieliek savu galvu man pie kakla un es nevaru nepasmīnēt.

Tik cute.