Deadly | JK

0.8

× P a t i e s ī b a n ā k g a i s m ā

𝓗

Pēc strīda abi nonācām pie risinājuma, ka iešu uz bibliotēku viena pati, bet ja kas notiks, tad viņš nekavēsies man piebiedroties. Pff, ja nu.

Ieejot iekšā, devos pa gaiteni, apbrīnodama baigo klusumu lielajā ēkā, par cik parasti pie viņa bija daudz bērni un studenti, kuri nāca lasīt grāmatas. Devusies tieši uz viņa kabinetu, es klusi pieklauvēju un nepagāja pat mirklis, kad dzirdēju klusu un bēdīgu - nāciet iekšā.

Par to es saraucu uzacis un lēni atvēru durvis, lai mazliet paskatītos iekšā.
"Vectētiņ?"

Divas noraizējušās un nogurušas acis pacēla savu skatienu no galda virsmas, kur laikam visu laiku bijis skatījies un ieraudzīju savu vectētiņu izplešam acis no šoka, ieraugot mani durvju spraugā. Izskatījās, ka viņš novecojis krietni daudzus gadus vairāk, redzot zilus riņķus zem acīm un ļoti izteiktas grumbas no bažām.

"H-Hloja? Vai tā esi tu, mīļumiņ?" viņa balss pilnīgi nostostījās, kad pamanīju, ka acis paliek arvien stiklainākas. Mana sirds no sāpēm iesmeldzās un es ļāvu arī savām asarām dot vaļu, kad ātri pamāju un metos uz viņa pusi, kur jau atgājis no šoka, viņš atpleta jau rokas vaļā un es iekritu viņa pazīstami siltajā apskāvienā.

"Man tevis tā pietrūka, vectētiņ," es raudāju. Par to, viņa rokas palika ciešākas gar mani.

"Ak mīļā, tu pat nezini cik daudz es biju nobažījies par tevi un nobijies, ka vairs neatgriezīsies, es padomāju, ka esi mirusi, jo vairākas dienas nevienas ziņas no tevis, tavs dzīvoklis arī pilnīgi tukš un policija nevarēja tevi nekur atrast," viņa balss arī pauda lielu izmisumu un sāpes, ka varēju tikai mierināt sevi un viņu, ka esmu beidzot šeit pie viņa, bet es zināju, ka ne ilgi. Tas visvairāk sāpēja, jo sapratu, ka man būs jāatgriežas pie Jungkooka un ja nepasteigšos, viņš vēl iepersies iekšā un es negribu, lai vectētiņš viņu redz. Man bija jāmelo, lai cik slikti tas nebūtu.

"Man ir viss kārtībā, kā redzi. Viss ir labi, piedod, ka liku tev raizēties. Vienkārši gribēju pabūt viena uz laiku, jo tu zini, cik emocionāla es palieku par to, ko es spēju," paskaidrojusi, kaut cik pusi taisnību, bet arī reizē melus, mans vectētiņš momentā sāka paijāt manu galvu, saprotot situāciju.

"O, mīļā, nē... Tev nevajag par to domāt, lūdzu neliec sev justies vēl vainīgākai par to. Apsoli man, ok? Tikai nākamreiz brīdini, ka gribi būt viena, citādāk es baidījos, ka tevi vairs neredzēšu," atliecies tālāk, lai ieraudzītu manu asaraino seju, viņš vārgi pasmaidīja.
" Apsolīsi man? "

Es pamāju, caur neskaidro skatījumu, tikai nezināju ko teikt, ja viņš zinās, ka vairs nepalikšu savā dzīvoklī. Būs atkal jāmelo.

Iekodusi lūpā, es noslaucīju savas asaras ar jakas piedurkni,cenšoties atstāt cimdus uz rokām, jo baidījos, ka varu nodarīt ko vectēvam un vienīgajam, kas ir palicis no manas ģimenes. Es nekad to viņam nevēlu.
"Es apsolu, vectētiņ. Nākamreiz likšu tevi zināmu, bet man ir vēl jaunumi..."

Viņa acis saruka mazākas, uztaisot apmulsumu sejā.
"Jaunumi? Kādi jaunumi?

Es dziļi ievilku elpu, saņemoties lielākiem meliem.
" Es kādu satiku... Meiteni, kura pieņēma mani kāda esmu un viņa aicina mani ciemos pie viņas uz...uz Jaunzēlandi. Tā kā viņa ir pirmais draugs man, kopš... Tu jau zini, es negribu ko tādu vairs sagraut. Viņa grib draudzēties ar mani un zinu, ka man jābūt uzmanīgākai ar rokām, taču esmu gatava riskēt. Es ceru, ka mani sapratīsi... " visu pateikusi, es jutu, ka mani vaigi ir sarkani, cenšoties nedomāt, no kurienes ko tādu izdomāju.