Deadly | JK

0.25

× K o m f o r t s u n J ū t a s

ℋ

"Tātad..." apklususi, es iekodu sev lūpā un uzlūkoju Jungkooku, kurš jau bija atlabis un nomazgājies, tagad visas brūces, kas viņam bija, pazuda pavisam, it kā nekad nebūtu bijis ievainots. Tagad bijām viņa darba istabā, viņš koncentrējoties uz datora ekrānu, kamēr es sēdēju uz maza dīvāniņa un ēdu saldus zemeņu keksiņus.

Kad biju satraukta un nervozēju, man bija ieradums ēst saldumus, pat nezinu kāpēc.

Izdzirdējis manu balsi, viņam pacēlās galvu uz augšu, " Jā, Hloja?"

Man bija jānopūšas, kad novērsos, jo viņa skaistās liesmojošās acis novērsa man uzmanību. Es iekodos keksiņā, " Tā arī tu man nepastāstīji, kas ar tevi notika, kad biji prom. Vai mans slepkava vēl ir dzīvs."

No sākuma bija klusuma brīdis, bija dzirdami tikai mūsu elpas vilcieni un pulksteņa tikšķēšana, kas bija piestiprināts pie sienas, aiz viņa.

"Hloja."

Viens vārds un es jau sapratu. Ja neuzturēšu kontaktu, viņš man neko nestāstīs, tāpēc es pacēlu zodu uz augšu un drosmīgi ieskatījos viņa sejā, kura jau bija pilnā nopietnībā. Sagaidījis mani, viņš novilka asu elpas nopūtu un izbrauca cauri saviem matiem ar vienu roku.

"Tā kā es negribu tev melot, es būšu godīgs pret tevi, labi?" Pamājusi, viņš turpināja, " Es atradu vietu, kur viņš slēpjas, jau vienā no citām reizēm, bet nebiju īsti pārliecināts vai tā tiešām ir pareizā lokācija. Nosūtīju dažus savus draugus, kuri par nelaimi netika sveikā cauri, " savilcis lūpas taisnā līnijā, es pamanīju viņā dusmas raisamies.

"Tad es sapratu, ka tas nav nekāds parasts mirstīgais, kurš izdomājis nostalkot kādu, par ko vispār otram nav nekāda nojausma. Viņš zināja gan par tavām spējām, gan arī par mani, kas tev es esmu un atradu arī to, ka viņš ir sadarbojies ar kādu vēl, jo bija dabujis veidus, kā mani novājināt, ja gadījumā tieku viņam klāt. Tas sprādziens? Tas bija tikai brīdinājums un kad viens no maniem draugiem atsūtīja man viņa koordinātes, pirms viņš mira no viņa rokas, es biju gatavs doties viņam pakaļ."

" Vakarnakt es arī tiku klāt, bet viņš no savas puses bija daudz gudrāks un izdarīja jau gudrākus soļus pirms manis. Tāpēc arī tiku injicēts ar kaut kādu vielu, kas man liek asiņot ilgāk, arī mans iekšējais putns nebija atmodināms uz momentu. Likās, ka es viņu esmu zaudējis uz momentu... " Tagad pats novērsies, viņam skatiens aizgāja kaut kur tālumā, it kā uz brīdi viņam būtu sāpes par tām atmiņām.

Man tajā brīdī sabruka sirds par viņu, jo es nebiju klāt lai palīdzētu. Mēs taču bijām partneri.

Atstājusi pusapēsto keksiņu, kurš jau bija manās rokās krietnu laiciņu, es piecēlos un šķērsoju lieko distanci, lai apietu galdam apkārt un nostātos pie viņa. Tagad tikai pamanījis mani, Jungkooks pagriezās ar krēslu pret mani. Lai ko būtu pamanījis manā sejā, viņš bija apmierināts un maigi pasmaidīja, uzliekot rokas man uz gurniem, lai ieceltu mani savā klēpī. Es uzreiz apķēros viņam ap kaklu un uzliku galvu uz viņa plecu, ar klusēšanu mierinot savu putnu.

Likās, ka atbildes vietā dzirdu viņu nomurrājam, kā kaķis kurš dabujis cepumu. Piekļāvis mani cieši klāt, viņš maigi sāka paijāt man matus.

"Nevari ilgāk nosēdēt vietā, va ne tā, Hloja? Vajag lai tev pievērš uzmanību," ķircinājis mani, es tikai aiztaisīju acis ciet un piespiedos tik tuvu klāt, lai mums vairs nav nekādas starpas.

"Nē, man likās, ka tev to pašam vajag," nočukstējusi, es jutu viņu sastingstam zem manis, kā statuja.

"Un kāpēc?" Balss bija daudz zemāka.