Deadly | JK

0.27

ℋ

× R a i z e s

"Nu, kur viņš ir? Mēs jau dienu šeit sēžam un neko lietas labā nedaram. Ja nu viņš ir nepatikšanās?" Es pilnīgi plēsu matus aiz raizēm, iedomājoties sliktāko.

Putna brālis centās visos veidos mani nomierināt. Uztaisīt ēst, rādīt dažādus trikus, pat ļāva man izgāzt dusmas uz viņu caur dūrēm, kur, protams, zaudēju, kā parasti. Bijām noskatījušies Harija Potera filmas, visas pēc kārtas, jo bija doma uztaisīt kārtējo filmu maratonu priekš vecām labām filmām.
Tuvojās jau divi naktī un es vispār negribēju iet gulēt, tikai tamdēļ, ka mans karalis ir kaut kur ārā, nepatikšanās un cīnās ar sliktajiem.

Viens pats. Bez manis.

Vai vēl sliktāk nevarēja būt?
"Ja nu viņi atkal ir sagūstījuši viņu un injicējuši kaut ko, kas liek viņam asiņot? Ja nu viņš noasiņo līdz nāvei, kamēr esam drošībā mājās, neko nedarot? Ko tad?" Es biju panikā jau atkal.
Tae smagi nopūtās un pacēla skatienu uz mani, kamēr kurināja kamīnu, lai viesistabā ir siltāk. Es biju ieritinājusies segā ar Jungkooka pidžamu - mājas biksēs un baltā T-kreklā. Drēbes smaržoja pēc Fēniksa un es jutos labāk, ka vismaz tas man liek justies mazliet labāk.

"Tici man, viņš ir stiprāks nekā tu domā. Neuztraucies, Hloja... Viņš pārnāks mājās sveiks un vesels un es domāju, ka viņš nevēlētos, lai raizējies par tādām lietām, jo tev jātic, ka viss izdosies un pat nepamirkšķināsi acis, kad viņš jau būs klāt pie tevis. Nomierinies un labāk ej gulēt, ok? "

Es jutu asaras sev acu kaktiņos, kad novērsos.
" Yeah, viegli teikt, bet es nevaru neraizēties... Es nevaru tam palīdzēt, piedod, " iešņukstējusies, bija jūtama vēja brāzma, kad man priekšā parādījās salvetes un ar grūti saskatāmu redzi ieraudzīju Tae man priekšā turam salvešu kastīti, viņam sejā mazs mierinoš smaids.

Man bija klusi jāiesmejas par to, jo tā bija gādīga rīcība no viņa. Pat ja Jungkooks viņu ienīst, viņa brālis bija jauks.

"Paldies," paņēmusi divas salvetes, es tās maigi izmantoju, lai noslaucītu sev asaras.

"Nav par ko, cukuriņ. Redzu, ka viņš tev ir īpaš. Tas man atgādina iepriekšējo dzīvi.... Tu biji katru reizi norūpējusies, kad viņš bija ārā, bet...." gribējis turpināt, Jungkooka brālis novērsās un smagi nopūtās, iebraucot ar roku sev matos, it kā pašam būtu stress," sorry, mazliet izpļāpājos... Lai nu kā, viņš netērēs laiku un tici man, būs jau šeit, pat pašai nemanot, " devis man smaidu, es gribēju, lai viņš pabeidz iesākto, bet negribēju būt uzbāzīga par to, tāpēc pamāju un arī izspiedu mazu smaidu, pat ja tas sāpēja.

Manas jūtas bija tik stipras, ka tās pat pašu mani pārsteidza. Nebiju domājusi, ka iemīlēšu būtni, kura mājā ielaužos. Jungkooks bija mans sagūstītājs no paša sākuma, kurš pēctam kļuva par manu cīņas skolotāju un jau mīļoto, par kuru nevaru beigt uztraukties. Kas notiek?

"Hloja?"

"Mm?" manas acis lēni aizgāja pie Taehyung, kurš bija mani laiciņu vērojis, mazs smaids sejā.

"Es tev ieteiktu aiziet dažas stundas pagulēt, labāk sagaidi viņu ar možu prātu, citādāk domāsi, ka sapņo, ja Jungkooks ieradīsies pie tevis," zemi pasmīnējis, es piesarku un notrausu savus matus no sejas.

"Vai tik briesmīgi izskatos?"

Tae izpleta acis, bet beigās iesmējās.
"Ko tu runā? Esi redzējusi sevi spogulī? Tu esi naturāli skaista, brīnos, ka Jungkooks var atraut acis no tevis, pat uz momentu."