"Nu, nu, nu," dzirdējusi zemu balsi sev aiz muguras ar ķircinošu toni, es varēju tikai pagriezt galvu uz viņa pusi, lai sastaptu ar viņu acu skatienu, no kura parasti izvairījos.
"Kas?" mana balss bija klusa.
Viņš lēni pasmaidīja.
"Saproti, ka šeit...
Laiks uz brīdi apstājās, gaisā virmoja nemanāma enerģija, kas sacēla visas spalviņas uz ādas. Ūdenī palika daudz aukstāks, bet iekšā viss dega, it kā manas vēnas būtu no lavas, nevis asinīm. Sākusi drebēt no nezināmajām sajūtām, ko rada jaunais vīrietis man cieši blakus, mirklis tika izbojāts , kad izdzirdējām telefonu zvanam.
Mana sirds sāka pukstēt ātrāk, atklājot kaut ko.
Holy shit. Mēs gandrīz... Kas būtu noticis, ja nebūtu iztraucējis telefons? Putns būtu mani noskūpstījis?
Izmetusi tādu domu uzreiz ārā, skatījos, ka Jungkooka acis ir vēl tumšākas, seja niknā grimasē. Par ko gan viņš būtu dusmīgs?
Dziļi ieelpojis, viņš aizvēra acis, satvēra mani ciešāk, tad atslāba un atkal atvēra savas acis, lai mazliet atliektos uz atpakaļu. Uz brīdi man sirdī bija vilšanās sajūta, bet uzreiz nokratīju to sajūtu, kā traucējošu odu, nesaprotot kas ar mani notiek. Tad sapratu, ka vēl aizvien zvana telefons, mēs vēl esam baseinā, ūdenī, pilnīgi slapji un viņš bija viscauri kails, apskāvis mani.
It kā izgājusi no transa, es izdevu pārsteigtu skaņu, izraujoties ārā, bet atskārtu, ka nemāku peldēt un ja nebūtu mani noķēris, es būtu noslīkusi.
"Mierīgi," zemi nomurminājis, Jungkooks mierīgi pieturēja mani un palīdzēja man tikt līdz malai, lai varu beidzot izkāpt no aukstā ūdens. Drebot, es novērsusi skatienu no viņa, dzirdēju, ka pats izkāpj no baseina, lai aizietu pie savām drēbēm. Uzvilcis bikses, cik sapratu, viņa telefona zvans tika aprauts, kad izdzirdēju viņu atbildam.
"Tu tieši izvēlējies īsto laiku," caur sakostiem zobiem noņurdējis, es riskēju pašķielēt uz viņa pusi, lai tikai ieraudzītu viņa slapjo muguru. Uzvilcis tikai bikses, pārējais deva man labu skatu viņa muskuļiem un tetovējumiem, kuri mirgoja līdz ar pārējo, kur atradāmies.
Pasaule, kurā atradāmies, kas bija kā viņa iepriekšējā planēta, tagad zaigoja zilās krāsās un viss bija kļuvis tumšāks.
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
Izbraucis cauri saviem slapjajiem matiem, kuri bija daudz melnāki nekā pirms tam, viņš smagi nopūšoties klausoties klausulē, lēni pagriezās pret mani. Noķēris mani skatāmies, es uzreiz aši pagriezos, lai viņš nedomā, ka viņu nopētu ar interesi.
"Tagad? Tu zini, ka nevaru pamest šīs telpas, ja vien kaut kas tiešām nav nopietns atgadījies," skaidrojis, es centos saprast par ko iet runa un apskāvu sevi ciešāk, lai kaut cik nepazaudētu siltumu savā ķermenī.
Brīdi bija klusums, dzirdēju zemu murmināšanu, lai gan nesapratu nevienu vārdu, atbilde bija skaidra un gaiša.
" Labi, bet neliec man to nožēlot. Tam jābūt kam nopietnam, citādāk es neriskēšu nākamreiz tāpat vien," izrūcis, Jungkooks nolika klausuli.
