Deadly | JK

0.13

× S o d s n o N ā v e s e ņ ģ e ļ a ?

𝓗

Sakārtojusi savas somas, cik ātri vien varu, es paskatījos pēdējo reizi apkārt, lai iegravētu savā atmiņā vietu, kur visu laiku biju dzīvojusi, un zinot, ka kāds zina, kur dzīvoju un var pat nemanāmi iezagties iekšā, vairs nevarēju uzturēties šajā dzīvoklī, ja esmu labi apdraudēta riskam.

Īsti nezināju kur iešu, bet sākumā tas nebija svarīgi. Galvenais pazust, pat ja negribēju pamest savu dzīvokli. Uzmetusi mugursomu sev uz muguras, jau taisījos paņemt pārējās, kad pēkšņi kaut kas nokrita virtuvē. Pašai esot viesistabā, mana sirds sāka dauzīties arvien ātrāk un ātrāk, kad gaidīju vai troksnis atkārtosies. Pagāja minūte un viss bija pilnīgi kluss.

Nopūtusies no atvieglojuma, es pagriezos pret koridora pusi un gandrīz iekliedzos no skata, ko ieraudzīju.

Cilvēks, pilnīgi melnā, kā nāves eņģelis ar visu kapuci virs galvas. Divas acis pustumsā iemirdzējās un ieraudzīju viņam rokās zeltainu zobenu, kurš bija izrotāts ar visādiem dimantiem. Satvēris to ciešāk, es pārstāju elpot, kad noskatīju būtni no galvas līdz kājām. Mana sirds ietrīcējās, kad ieraudzīju mirgojam pazīstamus tetovējumus, kas bija mazliet redzami kakla zonā, kuri, protams, turpinājās līdz lejai, taču dēļ apmetņa, tie netika rādīti citu acīm.

"Jungkook?" es neticami nočukstēju, it kā atgūstot elpu.

Nezināju vai man jābūt atvieglotai, ka tas nav kāds slepkava, bet putns, kuru pametu ar sirdssāpēm,cerot ka tā būs labāk man un viņam, ja netiktos mēs vairs.

Jaunais vīrietis pasmaidīja, bet tas nebija diez ko priecīgs smaids,kad viņš spēra soli tuvāk man.
"Tu biji nepaklausīga meitene un aizbēgi. Ko es tev teicu, ja tā darīsi? Nebrīdināju?"

Es pakāpos soli atpakaļ. Darīju visu pretēji, tagad izjūtot mazliet bailes no būtnes, kas man stāv priekšā, taču gaisma no ielas man deva skatu uz viņa seju. Nevarēju melot.

Kāpēc viņam jābūt tik seksīgam?

Mentāli iepļaukājusi sevi par to, es neveikli iesmējos.
"Es, uhhh, es tikai, nu tu redzi..." mēģinājusi izsprukt sveikā cauri, Jungkooks tikai papurināja galvu, pārtraucot manas runas spējas.

"Tsk, Tsk, Tsk. Hloja, es biju domājis, ka esi gudrāka meitene. Būtu mierīgi gaidījusi mani mājās, dabujusi sev dāvanu, ko biji pelnījusi, bet tagad tu esi mani sadusmojusi. Vai tad domāji, ka neatradīšu tevi?" zemi pasmīnējis, kā jokdaris, kurš izspēlē nāvīgu joku un domāju, ka miršu uz vietas, nezinot kas mani sagaida.

" Lūdzu nē, es tā negribēju, es tā vairs nedarīšu, " sākusi lūgties, man nekas cits neatlika, kā vien cerēt, ka viņš mani pažēlos. Zināju, ka mums ir saikne un esmu viņam izbijusī karaliene, bet tas nenozīmē, ka tagad pēkšņi viņš man piedos, uzdāvinās ziedus un ar skūpstiem viss būs labi. Nē, šis bija Dievs, kurš zina ko dara un viņam nepatīk, ka kāds neizdara viņa lūgumus vai komandas.

Attapusies pret savu kafijas galdiņu, es knapi sevi noturēju, kad uzskrēju tam virsū. Pa to laiku putna acis man sekoja, neatlaižot mani vispār no skata, kamēr lēni tuvojās. Visā melnā tērpā viņš bija vēl bīstamāks un likās ka pirmo reizi viņu redzu.

"Es teicu, lai bez manas atļaujas nepamet māju, bet tu tik un tā to izdarīji," turpinājis man atgādināt, es sastingu, kad viņš bija jau priekšā pie manis. Pat nevarēju reaģēt, kad no apmetņa brīvā roka satvēra manu vidukli un es tiku ierauta pie viņa tumsā.
Tikai acis un tetovējumi tumsā mirdzēja.

" Lūdzu piedod, " bailīgi izčukstējusi, es jutu, ka dzirksteles ir spēcīgākas kā vēl nekad, man uz ādas, viņam man pieskaroties. Knapi apspiedusi vaidu, jutu, ka Jungkooks savu zobenu iebāž zem apmetņa, tam savā piemērotajā vietā un ar to roku satver manu kaklu, rādītājpirkstam maigi nobrucinot manu ādu. Atliekusi galvu, noskatījos, kā viņa acis paliek spožākas, mazas liesmiņas jau bija redzamas acu zīlītēs. Arī daudz karstāks bija ar viņu līdzās.

"Tu taču nedomā, ka tiksi prom bez soda, ko?" zemi nomurminājis, viņa seja pietuvojās bīstami tuvu manai, kapucei mūs paslēpjot , tādā kā alā.
"Un par melošanu arī sods pienākas," pasmaidījis ļaundabīgu smaidu, manas acis izpletās izdzirdot viņa vārdus.

Melošanu? Tieši par ko iet runa?

"Biji domājusi no manis noslēpt, ka kāds tevi bija apciemojis? Atstājis tev dāvaniņas?" nez no kurienes, viņš ar labo roku atbrīvoja manu ķermeni, lai to aizliktu aiz savas muguras un knapi redzot, ko viņš dara, izvilka kaut ko no savas apmetnes.

Tas bija caurspīdīgs plastikāta maisiņš, kurā bija sarkanās neļķes un kartiņa, kurā bija rakstīta mīkla, ko nevarēju sākumā īsti atminēt. Es tos biju izmetusi ārā.

Ar lielām acīm un atplestu muti, mans skatiens aizgāja uz viņa zinošo sejas izteiksmi, kura jau mani sagaidīja. Ar ķircinošu, bet bīstamu smīnu sejā, viņš atlaida maisiņu vaļā, tas nokrita pie zemes un ar savu melno zābaku paspēra vienu metru tālāk no mums.

"Tātad, Dārgā... Kad grasījies man to pateikt? Vai arī pat nebija tāda doma prātā? Tikai aizbēgt no šī visa, it kā nekas nebūtu noticis par šīm visām četrām dienām?" pievilcis mani sev tuvāk, Jungkooks pieliecās man pie auss.
"Labi zini, ka sodu visus tos, kuri man nepakļaujas, taču ir atšķirība, vai tā esi tu, vai arī slepkava, kura zina par tavām gaitām un acīmredzot cenšas mani saniknot. Viens vārds un es viņu atradīšu. Tikai saki," nočukstējis, karstas lūpas nobrauca man gar auss jūtīgo ādu un man bija jānoskurinas.

Aiztaisīdama acis, jutu, ka pati piezpiežos viņam klāt. Mans ķermenis un hormoni nodeva mani.
" Ko tu gribi? " man bija jājautā.

Jutu viņu smaidam atbildes vietā,līdz viņš to izsaka vārdos.
"Tevi, protams, bet tagad gribētu sagraizīt to neģēli, kurš uzdrošinājās šeit spert kāju pie tevis un atstāt aiz sevis savus netīros nospiedumus, sabaidot manu karalieni. Vai tad domāji, ka tā tās lietas atstāšu?" iesmējies par savu jautājumu, tieši man pie auss, es atkal nodrebēju, kad viņš turpina," Nē, tu laikam tad nepazīsti mani tik labi, bet nekas, mums ir mūžība, " maigi noskūpstījis man matus, tuvu ausij, es gandrīz izkusu, ja nebūtu uzklausījusi viņa vārdus.

"Kā tu vari atrast kādu, ja pat nav īpaši nekādu pierādījumu? Tikai puķes un kartiņa atstāta. Viņš taču nebūtu tik stulbs, ka būtu atstājis savus pirkstu nospiedumus. Šeit arī nav kameras, kā tad tu zinātu, kas viņš ir? Kā vispār tu ieradies šeit nemanīts un uzzināji par to? " jautājumi bija daudz no manas mutes, bet nezināju vai spēšu apstāties, līdz ko sāku justies arvien drošāk ar savu putnu.

" Ak mazā, es esmu karalis, es visu zinu," paskatījies uz mani ar skatienu, kas jautātu - tiešām? Tu vēl prasi? - Vairs nebija šaubu, ka viņš ir spējīgs uz jebko.

"Un kā ar manu sodu?" zināju, ka vajadzēja man aizvērties, bet nu jau bija par vēlu.

Jaunais vīrietis lēni atliecās uz atpakaļu un uzlūkoja mani. Ar vienu roku novilcis sev kapuci no savas galvas, es gandrīz iespiedzos, kad ieraudzīju beidzot viņa seju pilnībā. Pa visu labo pusi, zem acs, bija sarkana pulsējoša brūce, it kā lauva viņam ar saviem nagiem būtu ieskrāpējusi. Tā bija nepatīkami sarkana un asiņaina.

Man momentā ieslēdzās mātes rūpes.
"Ak šausmas, kas notika!!" taisījusies pieskarties, pašā pēdējā brīdī, viņa roka zibenīgi satvēra manējo un es tiku piekalta ar brīdinošu skatienu.

"Nevajag. Ne tagad. "

Iesmilkstējusi, par to cik cieši viņš mani satver, viņa skatiens uzreiz atmaiga un arī atbrīvoja manu roku, ko tūlīt pat nolaida man gar sāniem. Nedevis man nekādu paskaidrojumu, viņš paskatījās apkārt un tad palūkojās uz manām somām. Mazliet padomājis, zināju, ka viņš izdara izvēli.

Acīm iemirgoties, es izdzirdēju vārdus, kuri man lika gan nobālēt, gan arī gandrīz lekt priekā no laimes.

"Tu nāksi pie manis. Šeit ilgāk neuzturēsimies. Labāk būs, ja ilgi nerādīsies šajā apkārtnē."

Un ar to, man nebija nekāda cita izvēle, kā vien piekrist un doties viņam līdzi. Jau atkal pakļaujoties viņa varā.