Deadly | JK

0.34

ℋ

x  T a s  n e b i j a  S a p n i s

Es pamožos viena, ietīta kārtīgi segā, no kuras ar mocībām iztinos ārā. Uz brīdi ir apjukums, kur atrodos, kad saprotu, ka esmu pilnīgi kaila gultā.

Mans apjukums palielinās, nesaprotot, kas notika pa nakti, ka esmu izģērbusies, bet tad atmiņas iesitās prātā skaidra bilde, maniem vaigiem paliekot sarkanākiem.

Mēs to beidzot izdarījām. Ak Dievs.

Elpai paātrinoties, jūtos satraukti un nervozi, bet jo ilgāk sēžu gultā, tas patīkamais satraukums pārvēršas panikā, ka atklāju, ka esmu viena savā hoteļa istabā.

Kur ir Jungkooks?

Tas taču nebija sapnis, vai ne?

Atsitot savus ceļus pret grīdu, es iekliedzos klusi, kad izkrītu no gultas, cenšoties noskaidrot, vai es tiešām neesmu nosapņojusi Jungkooka atgriešanos. Liktenis taču neizspēlētu briesmīgu joku ar mani, lai tikai atkal liktu man domāt, ka esmu viena?

Acīm labi nerādot no asarām, es pat nejūtu pēkšņās sāpes kaklā, kad uzvelku Fēnika kreklu, ko biju nozagusi no viņa skapja mājās. Manas rokas trīc, kad to aizpogāju un pat nepaskatoties uz sevi spogulī, izmetos no savas istabas, lai dotos meklēt viņu vai Taehyung, ja gadījumā viņa vairs nav.

Viņš nedrīkst mani atkal pamest!

Kad esmu gandrīz pie mūsu hoteļa privātās virtuves, dzirdu balsis jau pa gabalu.

"Tu pat nevari iedomāties, kā viņa pārdzīvoja tevis dēļ. Mums likās, ka vairs neatgriezīsies atpakaļ. Viņa trīs dienas pēc kārtas raudāja, aizmirstot par ēšanu vai dušu. Tu esi liels kretīns, brāli. Tu man arī nobaidēji!" Tae bija dusmīgs, traukiem šķindot fonā, liecinot, ka ēd brokastis.

Es apstājos kā zemē iemieta, manas basās kājas uz gaiteņa sarkanā paklāja, elpai apstājoties un sirdspukstiem paātrinoties. Ieraudzījusi abus sēžam pie galda, mans krūškurvis sažmiedzas, kad pamanu savu vīrieti sēžam krēslā, atzvēlies pret to aizmuguri, kājas izplestas uz priekšu un savilktas roku dūres uz acīm.

Viņš bija ģērbies melnās klasiskās biksēs, kas labi izcēla viņu kāju muskuļus, melnos zābakos, melnā uzvalka kreklā, kurš bija atpogāts ar trīs pogām vaļā, parādot viņu skaistos tetovējumus un sarkanā uzvalka vestē. Krekla locītavas bija uzlocītas uz augšu, izceļot viņa tetovējumus un stingrās roku vēnas. Mati bija zolīdi sakopti, bet mazliet izspūruši no stresa pazīmēm.

Viņš izskatījās kā īsts kumoss, kurš būtu gatavs kaut kur doties.

Uz Tae vārdiem viņš neatbildēja, tāpēc viņa brālis turpināja runāt, kamēr bija aizņemts liekot ēdienu uz sava šķīva. Ģērbies vēl savā pidžammā, it kā tikko būtu pamodies.

"Tu ignorēsi tagad mani atkal? Man likās, ka esam jau tam pāri, kad ienācu virtuvē. Tu man atvainojies, es Tev atvainojos. Tu atkal esi uz mani dusmīgs?" Taehyung izlausās aizvainots.

"Sasodīts. Tu vari vienreiz apklust? Es jau Tev pateicos par to, ka izglābi Hlojas dzīvību, Tu labi zini cik grūti man ir atvainoties, tāpēc ņem to kā ir, pirms ņemu savus vārdus atpakaļ," Jungkooks ir noskaities, vēl aizvien dūres uz acīm, it kā negribētu neko redzēt sev priekšā.

Man klusās asaras pārvēršas smaidā, pat ja starp abiem brāļiem attieksme nebija diež ko mainījusies.

Viņš tiešām ir šeit.

"Cik Tu vari būt spītīgs. Gandrīz nožēloju, ka arī nobiru dažas asaras par tevi," brālis nobola acis, pabeidzot ielikt savā šķīvī visu iespējamo. Paskatījies uz augšu, viņa acis aiziet uz mani," Hloja!"

Iesaucies skaļi, mani vaigi kļūt sarkanāki, kad Fēniksa pleci saspringst, it kā tikai tagad atcerētos par manu eksistenci. Ignorējot to domu, ka neesmu tik svarīga, lai pamostos ar mani kopā vienā gultā, redzu, ka viņš noņem savas dūres no acīm.

Pirms viņš var pats pagriezties vai piecelties kājās, es metos uz viņa pusi.

"Jungkook!" Asarām atkal nobirstot, es sasniedzu viņu dažos soļos, tieši kad viņš pagriež savas ugunīgās acis uz manu pusi. Pat neļāvusi viņam kārtīgi paskatīties uz mani vai ko teikt, es uzlecu viņam virsū, apskaujot viņa kaklu, manas kājas pārkarājoties pāri krēsla roku atzveltnei, sānis.

No viņa iznāk pārsteigts vaidiens, negaidot manu pēkšņo apskāvienu.

"Hloja," izdvesis man pie auss, jūtu viņa rokas apvijamies manam augumam apkārt, viņa emocijas kā skaidra diena.

Jūtu, ka viņš ir noilgojies pēc manis. Tās jūtas pārvēršas mīlestībā, rūpēs, bet tad jau dusmās un lielā greizsirdībā, kad viņa plauksta sajūt manu dibenu.

Upss.

Es steigā galīgi aizmirsu kaut ko uzvilkt zem krekla.

Skaļi norūcis, viņš saspiež mani ciešāk," Pamet mūs vienus!"

Adresējis laikam brālim, dzirdu, ka viņš gandrīz nokrīt no krēsla. Griezusi galvu, lai paskatītos, Jungkooks saķer manu galvu un to noliek atpakaļ viņam pie kakla, lai nevaru neko redzēt.

"Uhh, nevajag kliegt uz mani. Es zvēru, ka neko neredzēju," Taehyung skaļi norij siekalas un paņēmis savas brokastis, pazūd no virtuves un dzirdu tālumā viņa istabas durvis aizcērtamies ciet.

Starp mums iestājas neveikls klusums, jūtot viņa smagos elpa vilcienus, tā greizsirdība gandrīz viņu nobeidzot, bet es nesaprotu, kā es varu just viņa emocijas tik ļoti.

"Jungkook, kas-"

"Ko Tu domāji, iznākot tikai nieka kreklā, ja zini, ka te ir arī mans brālis?" Viņš jau trīc aiz dusmām, bet neļāvusi tām dusmām mani aizvainot, es paceļu savu galvu, lai paskatītos uz viņu un šoreiz atļāvis man ielūkoties viņa degošajās acīs, manas plaukstas satver viņa vaigus, tie skaistie sejas vaibsti savilkti dusmīgā grimasē.

"Piedod, es nedomāju, ka tas ir tik svarīgi, jo nācu ar tādu domu, ka esi tomēr pametis mani atkal vai esmu visu nosapņojusi, kas pa nakti noticis. Man vienalga, ka esi dusmīgs, taču man bija jāpārl-"

Viņa lūpas ietriecās manās, satverot manus matus, lai apklusinātu mani. Jūtot sālītu garšu starp mūsu lūpām, viņš lēni atliecas no manis, smagi elpojot.

"Esmu šeit, mazā. Esmu šeit un nekur nepazudīšu. Tas nebija nekāds sapnis," mierinot mani, es iesmejos no laimes, vēl vairāk šņukstot. Noslaukot manas asaras ar saviem pirkstgaliem, es atspiežu savu pieri pret viņējo.

"Tu tiešām esi šeit," vēl aizvien neticot, viņš pasmīn, kad viņa roka aiziet uz mana kakla pulsu. Viņa pirksti nobrucina manu ādu starp manu kaklu un plecu, kad ievaidos no sāpēm, bet tā sajūta pazūd, kad viņš tai pieskaras, siltumam ielīstot manās domās.

"Kas?" Saraukusi uzacis apjukumā, taisos pieskarties savam kaklam, bet Jungkooks ir ātrāks un pieliecas tur, lai nolaizītu un noskūpstītu manu sāpošo brūci.

Kaisle un bauda iesitās manās vēnās, kad jūtu tik labas sajūtas, ka gandrīz paģību, bet stingri mani satvēris, dzirdu viņu čukstam man pie kakla, kad atrauj savas lūpas no turienes," Tagad esam vienoti uz mūžu, mazā. Mana uguns ir tavās asinīs un mūsu domas ir kā viens veselums, jūtot visu, kam ejam cauri."

Viņas acis sastop manējās, pieliecoties atkal pie manām lūpām," Tagad Tu nekad neaizbēgsi no manis."

"K-kā Tu to domā? T-Tu man iekodi?" Neticība ir dzirdama manā balsī, bet tagad es sāku atcerēties nakts notikumus.

Pirms aizmigu, viņa ilkņi saskārās ar manu kaklu un tad es jutu sāpes un baudu reizē. Viņš mūs ir vienojis ar viņa nemirstības uguni. Viņš man kaut ko stāstīja par to, kad pirmo reizi uzzināju, ka esmu atdzimusi no jauna, bet laikam man tas nelikās tik svarīgi, lai atcerētos.

"Jā un es to darītu atkal un atkal. Tagad tikai atliek sarīkot kāzas no jauna. Es vēlos, lai Tev ir mans uzvārds arī šajā dzīvē," pasmaidījis, es tikai varēju skatīties viņam acīs.

Es biju lamatās tik dziļi, ka no tām vairs nevarētu izklīst ārā, tāpēc atbildes vietā es sāku smieties.

"Es mīlu tevi, Jungkook."