"Nu, nu, nu," dzirdējusi zemu balsi sev aiz muguras ar ķircinošu toni, es varēju tikai pagriezt galvu uz viņa pusi, lai sastaptu ar viņu acu skatienu, no kura parasti izvairījos.
"Kas?" mana balss bija klusa.
Viņš lēni pasmaidīja.
"Saproti, ka šeit...
Ieelpojusi svaigo gaisu laukā, es nemanāmi pasmaidīju. Šodien bija tik skaista un saulaina diena, pilnīgi viss dārzs atstaroja savu brīnumaino gaismu, kas spīdēja uz katru ziedu un krūmu. Likās, ka esmu nokļuvusi paradīzē.
Bija pagājušas divas dienas, kopš brīža, kad Jungkooks ar mani runāja par manu talantu. Viņš bija nozudis pēctam savās darīšanās un ja godīgi, man sāka palikt garlaicīgi. Gribējās kādas darbības vai aktivitātes darīt, lai būtu daudz interesantāk. Labi, ka putns man tik daudz uzticējās, ka verēju iziet laukā pie mājas, kaut cik svaigā gaisā uzņemt jaunu enerģiju no zemes.
Nopūtusies, es apsēdos uz soliņa, kas tieši bija pie ūdens strūklakas, kur pa vidu bija statuja. Paskatījusies uz savām rokām, uz kurām bija cimdi, es ar trīci noņēmu vienu no plaukstas.
No malas izskatījās kā parasta, maza izmēra sieviešu roka. Nekad nepadomātu, ka tā ir pilna ar indi un nāvi. Neviens nezina, ka varētu ar pieskārienu nogalināt. Saspiedusi roku dūrē, es samiedzu acis ciet, lai par to nedomātu. Jo vairāk domāju, jo vairāk sāp.
Taču man bija jānotic sev, savam talantam, jānotic ka ar savām spējām varu izdarīt ko labu. Bija jāpierāda sevi.
Bet kā tad tu to taisies izdarīt, visu laiku sēžot ieslēgtā mājā?
Tiko tas jautājums izskanēja man galvā, man iešāvās prātā ģeniāla ideja. Pasmaidījusi kā bērns, kurš dabujis Ziemassvētku rītā dāvanas, biju gatava savam plānam.
Oops! Bu görüntü içerik kurallarımıza uymuyor. Yayımlamaya devam etmek için görüntüyü kaldırmayı ya da başka bir görüntü yüklemeyi deneyin.
"Uuuuuu, Jungkoookieeee?" jutusies priecīga un jau relaksētā stāvoklī, jau pieradusi pie nama saimnieka, cerēju sastapt viņu mājās, lai varu aprunāties.
"Esmu savā ofisā!" atbilde mani sagaidīja tomēr, par laimi un es smaidīdama devos uz viņa darba istabu.
Riksītī, iesoļoju pie viņa, ieraugot jauno vīrieti sēžam pie datora, ar degunu ekrānā un brillēm uz acīm. Centusies ignorēt viņa pievilcīgo izskatu, viņa skatiens momentā aizgāja no sava darba uz mani.
Ar pārsteigumu un sarauktām uzacīm, beigās viņa sejā uzplauka mazs smaids, noskatoties kā dodos pie viņa. "Esam labā omā, hm?"
Par to es paraustīju plecus, izliekoties, ka neko nezinu un jau devos apsēsties viņam pretī pie galda, bet viņa acis iedegās un tas skatiens mani apstādināja uz vietas.
"Ko?" jutos kā pieķerta noziegumā.
Devis man skatienu, viņš atliecās krēslā uz atpakaļu un pastūma sevi nost no galda. "Labāk šeit sēdies, gribu lai pierodi pie mana pieskāriena, tev to vajadzēs turpmāk ," attaisnojoties beigās, ieraudzīju viņa roku paklapējam savu klēpi, žestā, lai eju un sēžu viņam virsū.
Es, protams, biju šokā uz brīdi.
"Tu joko, vai ne?" neveikli iesmejoties, Jungkooka smaids pazuda un es atkal sastingu. Oh ooh.
