Deadly | JK

0.2

× N ā v e u n v i ņ a k a r a l i e n e ?

𝓗

Vēlāk, kad biju jau apradusi ar domu, ka esmu ieslodzīta mājā ar pievilcīgu bīstamu svešinieku, kuru nemaz nepazīstu, es atradu sevi virtuvē, sēžam pie galda, ar elegantām brokastīm sev priekšā, kā tajās fotosesijās, kuras parasti liek instagramā vai tumblrā. Es pati biju sevi iepinusi šajā ķezā, tāpēc centos būt mierīga, cik varu.

Jungkooks bija pagatavojis mums abiem ēdienu, kurā ietilpa ceptas olas, bekons, grieķu salāti ar grauzdiņiem un franču gaumē sviesta kruasāni, plusā gardas vafeles ar zemenēm un šokolādes sīrupu, klāt arī kapučīno ar lazdu riekstu garšu un putukrējumu pa virsu. Es domāju, ka esmu pamodusies pasakā. Tas visas bailes aizmeta prom, jo bija pat pārāk izsalkusi.

"Nu ko, izskatās, ka maltīte tevi apmierina," viņa balss secināja, bet es jūtu tajā smaidu, pat nepaskatoties uz viņu.

Kad mans skatiens tomēr aizgāja uz viņu, es ieraudzīju, ka viņš jau ķēries pie ēšanas. Uzlicis uz sava šķīvja visu nepieciešamo, paņēmis lielu kumosu no kruasāna, ar labo roku, kurā bija dakša, viņš nogrieza sev no olas un bekona gabalu, kuru nemaz nesteidzās ielikt sev mutē. Es smagi noriju siekalas, to redzot.

Tas skats izskatījās tik normāli, it kā es būtu sava drauga mājās, kurš būtu man pagatavojis brokastis, pēc labas pavadītas nakts, redzot viņu puskailu, atkal bez krekla un izspūrušiem matiem, kas kliedza - Tikko pamodos!

Es nebiju ne piesieta, ne ieslodzīta istabā, kā tajos šausmu stāstos, kur tevi notver slepkava, kas dzīvo spokainā mājā un pēctam domā veidus, ko ar tevi darīt, kā tevi labāk nogalināt. Varēju jebkurā brīdī doties prom, mēs to labi abi apzinājāmies. Man pat citas drēbes bija iedotas, kopš izkāpu no gultas. Tās bija parasti pelēki legingi un melns T-krekls, kurš noteikti piederēja sievietei un tāda doma uzreiz iesvēla manī tādas dusmas, kā vēl nekad, pat nezinot kāpēc.

Bija sajūta, ka esmu greizsirdīga, bet tas tak būtu pārāk smieklīgi. Nekas arī neliecināja, ka viņam ir tieksmes man nodarīt pāri vai nelaist mani prom, bet pat ja tas bija dīvaini, es jutos labi un pasargāta viņa mājā. Tā sajūta bija pārāk sveša priekš manis, bet kaut kas tomēr lika man palikt uz vietas un klausīt, ko viņš saka.

Spokaina māja, jā. Dīvainie notikumi, kas notika laukā iepriekšējā naktī, viss notikušais būtu katram normālam cilvēkam likt mesties lapās, cik ātri var, bet es vēl biju pie viņa, ēdot brokastis, it kā nekas nebūtu noticis. Man bija tik daudz jautājumu par to. Bija jābūt uzmanīgākai, tik un tā.

"Kāpēc esmu vēl šeit?" mans prāts to vēl nebija aptvēris, kad izteicu savas domas skaļi. Pat ēdiens neļaus man to aizmirst.

Viņš jau bija pusi noēdīs, kamēr manas domas gāja pa visurieni, tāpēc nobrīnījos par to, cik liela viņam apetīte ir, bet izdzirdot mani, viņa dakša sastinga pusceļā no savas mutes, kurā bija jau uzdurta svaiga sarkana zemene, pamanot, ka viņš ir ķēries jau pie deserta. Jungkooka acis apzinīgi paskatījās uz mani. Es ieraudzīju tās mirgojam. Wow.

Lēni nolaidis roku, viņš noraudzījās uz manu tukšo šķīvi. Ar smagu nopūtu, viņš atkal pievērsa man uzmanību.

"Varbūt sarunājam, ka vispirms kaut ko ieēdīsi un tad es tev atbildēšu uz visiem jautājumiem, uz kuriem dedzīgi vēlies dzirdēt atbildes?"

Labi. Tas varētu derēt, ja viņš, protams, nemelo, tāpēc klusi pamājusi, es sāku ēst. Pasmaidījis, mani sirdspuksti paātrinājās, kad viņš pats vēl aizvien skatoties uz mani, turpināja savu iesākto maltīti.