"Nu, nu, nu," dzirdējusi zemu balsi sev aiz muguras ar ķircinošu toni, es varēju tikai pagriezt galvu uz viņa pusi, lai sastaptu ar viņu acu skatienu, no kura parasti izvairījos.
"Kas?" mana balss bija klusa.
Viņš lēni pasmaidīja.
"Saproti, ka šeit...
Šoreiz lai ar maģijas palīdzību mēs izkūpētu gaisā vai teleportētos, putns izdomāja, ka labāk būs pārvietoties ar mašīnu, lai nav lieka uzmanība priekš citiem ienaidniekiem. Jo prastāks fons, jo mazākas problēmas.
Piekļāvusies tuvāk logam, pēc iespējas tālāk no nāves, pašai īsti negribot, ietinos jakā ciešāk, lai kaut cik sevi pasargātu. Bez loģikas un tizla doma, zinu, bet tā vienmēr biju pieradusi darīt, kad nejutos īsti droši vai arī nejutos labi savā ādā.
Bija jau pusdesmit un nakts diezgan ātri bija pienākusi. Arī daudz aukstāks bija palicis, gaisa temperatūra nokritusies vismaz par pieciem grādiem zemāk.
"Skatos, ka tev mugurā ir mana jaka," viņa balss mani mazliet iztrūcināja, pāri klusajai mūzikai, kas klusi skanēja fonā, cauri radio. Mani vaigi uzreiz piesarka, bet neko neteicu.
Brīdis bija klusums un domājusi, ka ir licies mierā, es aizvēru acis, bet nē, atkal viņš ierunājās.
" Hloja, zini, ka par izgājienu, ko uztaisīji, tu esi dabujusi mājas arestu uz divām nedēļām. Es negrasos pakļaut tevi riskam, tikai tāpēc, ka gribu tevi pasargāt. Tava stūrgalvība varēja tevi iedzīt vēl lielākās nepatikšanās," brīdinājis, es ar izplestām acīm uzlūkoju viņu.
Cenšoties nepamanīt cik viņš pievilcīgs izskatās, kad koncentrējas, skatoties uz ceļu, manas dusmas atkal bija virs mākoņiem.
"Arests uz divām nedēļām? Tu joko vai?!!"
"Nepacel uz mani toni. Tas ir tavs sods, es jau tevi brīdināju, ka bez tā nekur netiksi sveikā cauri," pašķielējis mazliet uz mani, skatījos, kā viņa vaiga muskulis noraustās no niknuma.
Tagad es biju dusmīga, kā vēl nekad.
"Tu neesi nekāds tētis man, kas var mani izrīkot!" iespērusi ar kāju pa durvīm, tagad gribēju neko citu, kā vien ārā tikt.
Es nebiju vairs pilsētas centrā, kā pirms tam, kur kāds varētu mani dzirdēt kliedzot. Mēs braucam diezgan lielā ātrumā, pa tumsu, nekurienes vidū un zināju, ka nevaru lekt no braucošas mašīnas ārā. Viņš laikam nolasīja manas domas, jo uzreiz dzirdēju mašīnu aizslēdzamies un ātrums tika palielināts. Es no bailēm ieķēros rokturī, lai redzētu, vai tomēr par laimi man durvis atvērsies, taču nekādi. Bērnu drošības slēdži bija vietās,no visām pusēm.
"Neievaino sevi ar stulbu ideju," viņa zemā balss nomurmina.
Izklausījās, ka viņam tiešām rūp, bet laikam tāpēc, ka nosmērētu viņa dārgo un skaisto ādas salonu ar asins traipiem, ja gadījumā censtos ko traku darīt.
Nezinot ko iesākt, doma, ka man vairs nav izejas, lika man krist panikā un jutu, ka slikti paliek. Elpas trūkums nebija tālu, likās, ka jebkuru brīdi noģībšu, zinot, ka arī braucam nežēlīgā ātrumā, vismaz pāri 150 km/h, gandrīz pie 200.
Aizvērusi acis, centos dabūt savu elpošanu zem kontroles, lai kaut cik būtu normālāk, bet par velti. Man vajadzēja nomierināties, jo man nebija laika tam tagad. Galīgi neīstā vieta, kur krist histērijā.
Apzinājies savu kļūdu, jutu, ka Jungkooks lēnām piebremzē, līdz mašīna sāk arvien lēnāk un lēnāk braukt, beigās pavisam apstājās ceļa malā.
"Elpo līdz ar mani," viņa tonis bija daudz maigāks nekā pirms tam.
Šoreiz uzreiz ieklausījos un ļāvu viņa ķermenim sev pietuvoties, līdz viņa stiprās rokas iekļāva mani pie sevis, mani prātīgi satverot, kad jau burtiski biju viņam klēpī,manai galvai atspiežoties pret viņa krūškurvi.
Jutusi viņa lēnos elpas vilcienus, mēģināju ieiet tādā pašā ritmā, kā viņš. Ar vienu roku vēl attaisījis savā pusē logu vaļā, lai ieiet svaigs gaiss iekšā, es atradu sevi lēnām nomierinamies.
"Elpo, elpo dziļi, sirsniņ. Viss kārtībā, ar tevi nekas slikts nenotiks, uzticies man," čukstējis man matos, viņa rokas sāka masēt man pakausi, vienreizējās kustībās.
Kur palika bīstamais nāves eņģelis, kurš grasījās mani sodīt? Varbūt bieži krist histērijā?
" Piedod, " biju nogurusi un nezināju kāpēc atvainojos, bet sajutos vainīga, ka aizbēgu prom no viņa. Labi zināju riskus un pati jau biju iepinusies šajā ķezā.
Jaunais vīrietis smagi nopūtās, piespiežot mani tuvāk. "Tā ir mana vaina, tāpēc neatvainojies. Tu vienkārši mani nobiedēji, ka esi pazudusi. Man nav grūti tevi atrast, bet vienu sekundi tik aizgriezties, kad kāds jau tevi var paņemt no manis. Tas mani saniknoja, ka nepārliecināju tevi tik daudz, lai vismaz pagaidītu mani, līdz varam izrunāt visas lietas līdz galam. Neesmu pacietīgs un diez ko labā garstāvoklī nebūšu, ja mani neklausa. Nekad tev nenodarītu sāpes, tev jāuzticas par to man, " viegli iebraucis ar rokām matos, putns atlieca man galvu uz atpakaļu, lai skatos uz viņu.
Notrausis ar pirkstiem manus vaigus, viņa acis jau atkal mirgoja. " Es tev nedarītu nekad pāri, bet negarantēju ka netiksi sodīta ar pērienu par nepaklausību. Ja būsi slikta meitene, tādus vien dabūsi, lai dabūtu mācību, tāpēc labāk klausi mani, labi?" nopietni brīdinājis, es smagi noriju siekalas, nezinot kā uz to atbildēt.
" Atbildi man, Hloja. Vai skaidrs? "
Varēju tikai lēni pamāt, baidoties par viņa garastāvokļa maiņām. Par to mans putns deva seksīgu pašapmierinātu smaidu, kas uzreiz lika manai sirdij salekties.
"Nu redz, tā jau labāk. Nav nemaz tik grūti, vai ne tā?" noglaudis mani ar savu degunu, es varēju tikai tizli iesmieties, dēļ kutinošās sajūtas. Jungkooks tikai pasmaidīja platāk un atkal piespieda mani pie sevis, ieliekot savu seju manā kaklā, dziļi ieelpojot.
" Esmu tik sasodīti laimīgs, ka esmu tevi atradis," klusi nomurminājis, nezināju vai tas bija tas, ko tiešām dzirdēju, bet tas vien man lika piesarkt kā tomātam.
Beigās, kad atmosfēra jau bija daudz labāka, apsēdāmies savās vietās, lai brauktu tālāk, atkal uz viņa mājām. Pēc tā, uzreiz nolūzu kā lācis ziemas migā, uzticoties nāves eņģelim, kurš mani apsolījās sargāt.
Oops! This image does not follow our content guidelines. To continue publishing, please remove it or upload a different image.
Es tiku nesta uz rokām, to apzinājos brīdī, kad ieraudzīju pazīstamu guļamistabu, caur miglaino redzamību, dēļ miega un noguruma, bet man nebija spēka lai pretotos. Sanāca tikai kaut ko nesakarīgi nomurmināt.
"Ko tu saki?" zema balss pieliecās man pie sejas.
"Man gribas pīli, nu feel me you know, tāda garda un... Hey, whatever, es..." apklususi, vairs neapjēdzu ko saku, kad izdzirdēju zemus smieklus virs galvas un drīz vien siltas lūpas pieskārās man pierei.
"Tu tik guli, mīļā. Sapņo tālāk," dzirdējusi smaidu runātāja balsī, tiku noguldīta pasakainā mīkstumā. Drīz vien manas drēbes bija nost un tajā vietā tikai liels ērts krekls. Pat nebija spēka un laika domāt, ka viņš redz mani kailu, biju pārāk tālu no realitātes.
" Bet man zobi jāiztīra," paspēju vismaz to pati saprast, taču tiku ietīta siltās segās un līdz ko mana galva iekrita spilvenā, es biju beigta.
Pēdējais, ko dzirdēju bija kaut kas tamlīdzīgs - Kad pamodīsies, tagad tik atpūties. Mīlu.... " Un buča uz vaiga. Tas bija viss.
