Deadly | JK

0.22

× P a ņ e m a m b r e i k u

𝓗

Nospiedusi modinātāju tieši septiņos desmit, es ar acīm vaļā jau aši izlecu no gultas, lai ātri sataisītos, pirms Jungkooks vēl nav pie manis atnācis. Zinādama, ka viņam ir strikts grafiks, gribēju jau būt gatavībā.

Bija jau nedēļa pagājusi, kopš sākām manu treniņu. Vai esmu progresējusi? Nu.... Teiksim tā, kā pīlēns, kurš sper pirmos soļus, bet es zināju, ka tas ir tikai sākums un reiz man viss izdosies.

Nomazgājusies, apģērbusies, paēdusi vieglas brokastis un izmazgājusi zobus, es tieši bez piedspatsmit astoņos jau vieglā riksītī devos uz nama saimnieka darba istabu. Viņam bija darīšanas no rīta, tāpēc cerēju, ka pirmā vieta, kur viņš ieradīsies, ir savs kabinets.

Apsēdusies lielajā krēslā, es ļāvos iesmaržot telpas smaržu, kas bija palikusi no vīrieša. Tā bija dievīga, kā parasti. Ar acīm pārgājusi pāri viņa darba galdam, man pat negribot rokas niezēja, lai aiztiktu kaut ko, kas pieder viņam. Uz virsmas man pretī bija portatīvais dators ar pelīti, netālu pa labi bija trauciņš ar rakstāmlietām un melnbaltām līmlapiņām. Pa kreisi, ko tikai tagad ieraudzīju, visu šo nedēļu laikā, tur bija galda rāmītis un tajā bija bilde.

Bildē bija jauna meitene ar gaiši brūniem matiem. Viņa bija dzeltenā vasaras kleitiņā, ar lielu smaidu sejā šķielēja pār plecu tieši tajā virzienā, kur kamera viņu fotografē. Viņa, man bija nepazīstama pēc izskata, bet sajūta bija tik pazīstama, ka man galva iesāpējās no dažiem spilgtiem momentiem, kas notika pagātnē. Manās atmiņās bija tā pati meitene.

Viņa biju es.

Atskārtusi šo šokējošo atklāsmi, nemaz nemanīju, ka mani kāds vēro durvju ailē. Pamanīju tikai tad kad smagi soļi iesoļoja telpā. Manas acis momentā aizsprāga uz skaņas vietu, un tur jau viņš bija, visā savā glorijā.

Atkal melnā tērpies, ar kapuci uz galvas un ar lielo iespaidīgo zobenu piestiprinātu pie apmetņa jostas. Jungkooka acis jau zaigoja mazās liesmās, skatoties uz mani.

"Nezināju, ka jau būsi augšā, Hloja," zemi nomurminājis, vīrietis lēni tuvojās tuvāk un tuvāk," Acīmredzami, labi gulēji?"

Ar piesarkušiem vaigiem, jūtoties pieķerta, es aši piecēlos kājās un attālinājos no galda.
"Piedod, es tevi gaidīju un nodomāju, ka satiksimies šeit, lai tev nav speciāli jāiet uz mūsu istabu", atvainojusies, es gandrīz sev iesitu.

Mūsu istabu!!? Hloja, kāpēc tev tas bija jāpasaka tā, it kā mēs gulētu katru nakti kopā?

Lai gan mentāli zināju, ka tā bija taisnība. Man negribot, kad jau biju aizgājusi gulēt, Jungkooks devās katru nakti uz dažām stundām gulēt tieši tajā gultā, kur es, man blakus, bet, protams, no rīta nekad nepamodāmies kopā. Viņš jau bija prom. Tikai smarža bija aiz viņa palikusi mīkstajos palagos.

No vienas puses tas sāpēja, bet es zināju, ka tā ir labāk. Tāpat mūsu attiecības bija diezgan ātras.

"Ak mīļā, es tev pietrūku?" viltīgi pasmīnējis, viņš noņēma sev kapuci no galvas, lai parādītu savu pievilcīgo seju. Ar mazu skatienu uz mani, viņš aizgāja pie cita galdiņa, kas bija pie grāmatu plaukta. Izvilcis neskaitāmus zobenus un nažus, asmeņus no savām kabatām, viņš tos visus nolika uz galda un tad beidzot noņēma savu apmetni pavisam nost. Es gandrīz aizrijos, kad ieraudzīju pliku miesu un tetovējumus, jo laikam viņš nebija uzvilcis kreklu.

Palicis tikai melnās ādas biksēs un zābakos, viņš ar abām rokām izbrauca saviem matiem cauri un izlieca muguru, lai nosprindzinātu savus saspringstos muskuļus.