Deadly | JK

0.5

× B r ā l i s ?

𝓙

Tas tik vēl trūka. Tieši laikā.

Man bija jānobol acis, bet reizē raisījās dusmas uz augšu par mana brāļa pēkšņo ierašanos. Šī jau bija otrā reize divos mēnešos un zināju, ka nekas labs tas nevar būt, pat ja viņš bija mazliet vecāks par mani un mīlēju tik un tā to idiotu.

Brīdi aizvēris acis, bija jāizpūš gara elpa, kad izdzirdēju smalku balsi sev tuvāk.

"Jungkook?"

Manas acis atsprāga vaļā, uzlaižot skatienu uz meiteni, kura burtiski bija sagriezusi manu pasauli apkārt pēdējo stundu laikā. Viņa beidzot bija šeit. Mana karaliene. Burvīgākais eņģelis, ko esmu jebkad pazinis. Nāvīgs eņģelis, for sure.

Es pasmaidīju, cenšoties nomierināt viņas nervus, bet pats vēl aizvien esot dusmīgs, par domu, ka manā mājā ir vēl viens vīrietis, kas būs tuvumā manai meitenei.

Viņa ir mana. Tikai mana.

Pēkšņi krūtīs iesitās tāda kā privātīpašnieciska sajūta, domājot par kādu citu vēl viņas tuvumā. Kad beidzot viņa bija pie manis, es netaisījos vairs viņu laist prom no mana skata.

Viņa bija vēl skaistāka tagad, nekā atceros, pat ja tajā laikā viņa bija diezgan burvīga un piesaistīja daudz vīriešu uzmanību, taču es neprasītu neko, lai viņa būtu tāda, kāda ir un pašlaik es viņu dievināja vēl vairāk.

Mati - mīksti, kā satīns, krītot skaistās zeltaini brūnās lokās. Acis - zilas, kā lielas spožas kristāla bumbas, mirdzot dienas gaismā. Augums, kā dievietei, bet arī kā enģelim, kas tikko nokritis no debesīm - naiva un neskarta. Šāda viņa likās vienkārši perfekta un nevainojama, bet es apsolīju sev, ka mazināšu viņas sāpes, jo vēl aizvien viņas skatienā bija nožēla un bailes par to, kas notiek ar tiem, kuriem viņa pieskaras.

Pat ja patiesība bija skarba, mēs abi bijām briesmoņi, tikai es tāds biju pa īstam un mana meitene tikai tā domāja, ka tāda viņa ir, jo paskatoties uz viņu es redzēju tikai nevainīgu baiļu pilnu būtni, kas visus šos gadus uzskatījusi sevi par nožēlojamu un nekam nederīgu.

"Tev ir brālis?" jautājums izklausās pārsteigts un baiļu pilns, kas lika man atkal atgriezties tagadnē.

"Jā, taču neuztraucies, es neļaušu viņam tev pieskarties," apsolījis, es piecēlos sēdus, lai izkāptu no gultas un nostātos tieši pie viņas. Mans intensīvais skatiens jau tika piekalts pie viņas sejas, kad Hloja no pārsteiguma atkāpās soli atpakaļ un pacēla galvu uz augšu, lai skatītos uz mani. Ieraudzījusi mani skatamies, viņas vaigi iesārtojās un es iekšēji pasmaidīju.

Tik mīļa

"Ja vien pats neuzliks uz spēles savu nāvi," turpinājis, par maniem vārdiem, viņa šokēti atpleta muti vaļā, bet neviena skaņa tā arī neiznāca ārā. Par to es tikai iesmējos, maigi pieskaroties viņas vaigam.
"Es tikai jokoju, mazā."

Hloja vēl vairāk piesarka, bet šoreiz no dusmām un atkāpās no mana pieskāriena.
"T-tas nav smieklīgi! Par tādām lietām nejoko!"

Es pasmaidīju vēl platāk par viņas reakciju.
"Tevi ir tik viegli aizkaitināt. Tāpat kā agrāk," pēdējiem vārdiem izskanot, es pats nobālēju, jo apzinājos, ko esmu pateicis,bet Hloja tikai izskatījās apstulbusi, it kā manu vārdu jēgu nebūtu sapratusi, taču pirms varu pārslēgties uz citu tēmu, mūsu guļamistabas durvis atprāga ar joni vaļā.

Tad es jutu, ka manī putns pamostas, kad pagriezos pret traucētāju, kurš pēc ilgiem laikiem atkal izdomājis uzrasties.
"Taehyung," izgrūdis caur sakostiem zobiem, es pamanīju viņu durvju spraugā tikai tagad saprotot visu scēnu savā priekšā.