Deadly | JK

0.12

× M ī k l a s u n s p ē l e s

𝓗

Šis ir idiotisks plāns

Nopūtusies, es pagriezu galvu uz atpakaļu, lai paskatītos uz lielo māju, kurā jau biju pavadījusi vairākas dienas, pat nezinu vairs cik. Visas likās vienādas, ka vairs netiku skaitam līdzi.

Zināju, ka iespējams būšu nepatikšanās, bet man bija jāizmanto iespēja, kamēr vēl tāda ir. Jungkooks bija savās darīšanās, bija vēl trīs stundas, līdz viņš atgriežas atpakaļ un man vajadzēja plānu, kā tikt prom, pat ja arī dzīve pie viņa bija kā paradīzē. Gribēju zināt, ko gan viņš būtu man sagādājis, ja būtu palikusi uz vietas, bet neesmu tāda, kāda viņš atceras mani no iepriekšējās dzīves. Lai arī jutos pasargāta, man nevajadzēja padoties.

Neļaušu nevienam izlemt manā vietā, kā labāk man dzīvot un netaisījos būt iesprostota vietā uz mūžiem.

Pie vectētiņa nebija laba doma iet, jo viņš domā, ka ar Jungkooku esam pāris un palieku pie savas jaunās draudzenes pa brīvdienām, tāpēc bija jāpazūd tur, kur neviens mani nemeklētu. Sākumā jāsavāc mantas no mana dzīvokļa.

Aiztaisījusi ciešāk jaku ciet, es nevarēju noturēties un pieliku drēbju gabalu pie sava deguna. Tā piederēja nāvei un lai cik negribētu to atzīt, man patika viņa smarža. Tā bija dievīga un apreibinoša, kas liek justies tev kā cilvēkam, kuram patīk lietot narkotikas, jo sajūta bija apsēdoša. Nevarēju no tās aizbēgt.

Labi zinādama, ka varēju paņemt sieviešu drēbes, bet manī bija kas tāds, kas lika piesavināties kaut ko tieši no viņa, jo zināju - ja vairs netiekamies, tad šis ir pēdējais, kas jebkad man no viņa būs.

Esmu traka

Aiztaisījusi acis, es ievilku dziļu elpu un paskatījos vēl vienu reizi uz lielo privātmāju. Tikusi pāri vārtiem, šoreiz bez pūlēm un bez ne kādiem traucējumiem, man vēl aizvien maza kripatiņa no manis, nevēlējās pamest šo vietu. Likās, ka mana sirds salūzt mazās lauskās. Sajūta bija mulsinoša.

Bija trešdiena, nedēļas vidus un lai arī dienas bija siltas, šī tieši bija aukstākā no visām. Prasījās vēl kādu šalli, bet par laimi man uz rokām bija uzticīgie cimdi, lai nenodaru nevienam pāri. Sirds iesmeldzās par tādu domu.

Mākoņi arī nebija diez ko labā stāvoklī. Izskatījās, ka kuru katru mirkli līs. No rīta likās, ka būs skaista diena, bet atkal debesis uzrīkoja negaisam līdzīgu gleznu, kura gaida brīdi, kad tā atdzīvosies, bet nebija laika par to domāt. Bija jāpazūd.

Tikusi līdz tuvākai autobusu pieturai, sapratu, ka man ir desmit minūtes līdz transportam, kas mani nogādātu Bostonas centrā, lai varu tikt līdz savam dzīvoklim. Pat vairs nezināju to sajūtu kā ir būt savā vietā. Dažas dienas un jau biju pieradusi pie dzīves, par kuru tikai sapņoju un redzu televīzijā.

Apsēdusies uz soliņa, paņēmu savu telefonu, kuru biju uzlādējusi līdz 54 %. Lai arī man bija sazināšanās līdzeklis, veselas četras vai piecas dienas nebiju baigi to izmantojusi, dēļ visa, kas notika ar mani. Tagad skatījos uz to tā, it kā turētu rokā nezināmu rīku, ar kuru neprotu darboties. Likās tik sveša sajūta, bet nokratījusi neredzemus drebuļus no rokām, uzspiedu uz sms aplikāciju, lai dotu ziņu vienam cilvēkam, kas bijis ar mani situācijās, kad neviens cits nav bijis.

Tas bija mans brālēns, Leo. Viņš bija trīs gadus vecāks par mani un lai arī teicu, ka vectētiņš ir mans vienīgais ģimenes loceklis, tā īsti nebija. Pie Leo griežos tikai tad, kad tiešām man to vajag un nebiju viņu redzējusi kādu gadu un zināju, lai arī reti tiekamies un sazināmies, varu uz viņu paļauties tik un tā.