Deadly | JK

0.20

× P a r t n e r i p a k ļ a u t ī b ā

𝓗

Pamožoties, es domāju, ka esmu nosapņojusi visu to, kas notika pirms tam, jo neatceros kā vispār zaudēju samaņu, bet atklāsme nāca pār mani, ka tā tiešām bija realitāte. Pat nebija jāatver acis, lai zinātu, ka visu problēmu cēlonis ir vēl aizvien istabā ar mani. Viņa klātbūtne bija pat pārāk jūtama un pamanāma.

Es lēni atvēru acis un centos apspiest galvassāpes. Katru reizi, kad man parādījās vīzija, migrēna pastiprinājās arvien vairāk un vairāk. Tas jau bija apnicis. Par visām reizēm.

Paskatījusies pa labi, ieraudzīju Jungkooku sēžam uz krēsla, netālu no gultas, ar zodu rokā vērojam manas kustības. Creep much?

"Cik ilgi es gulēju?" man bija kauns ieskatīties viņam acīs. Parasti rezultāts izvērtās manām jūtām diezgan nepatīkams, lai gan zināju, ka ir pavisam pretēja reakcija.

"Divas stundas. Jau sāku par tevi raizēties. Ko šoreiz tu redzēji?"

Jautājums lika man piesarkt kā bietei, " Kāpēc jautā?''

Jutu viņu smaidam, '' Tu uzvedies kā izsalkusi vilcene pēc sava medījuma. Tu biji pavisam citā pasaulē uz brīdi. Tavas emocijas lika tev pārslogot savu ķermeni, bija tevi jāiemidzina piespiedu kārtā,'' paskaidrojis, it kā tas nekas nebūtu, manas acis aizšāvās viņa virzienā.
Oh hell.

''Tu melo,'' es saraucu uzacis.

Es tā nekad nebūtu uzvedusies.

''Mīļā, es varbūt esmu citas lietas, bet ne melis. It īpaši pret tevi,'' acīm uzliesmojot, jaunais vīrietis piecēlās kājās, lēniem soļiem virzoties uz manu pusi. Uzreiz zināju, ka esmu lamatās.

"Ja? Cik zinu, tev patīk spēlēties ar mani," centos uzlikt sienu starp mums, bet tas nebija iespējams. Viņa skatiens jau lika man viņam pakļauties. Viens solis, divi un viņa pieskāriens liks man vispār padoties.

"Spēlēties?" Jungkooka sejā iezogas mazs viltīgs smaids, " Vai tā tu to tagad sauc?"

"Yea," es paceļu savu zodu, " Draudot man, tu nepanāksi to ko gribi panākt. Tas nav veids kā iekarot sievieti un- opmhhh!!" mani vārdi pārtrūkst, kad viņa rokas mani sagrābj un pierauj mani tieši pie viņa cieši klāt.

Viņa roka satver manu zodu, paceļot manas acis pret viņu.
"Tātad tu atzīsti, ka man ir vēl iespēja tevi iegūt? Tu esi gatava mums?" atkal mazs smaids, it kā viņš būtu vinnējis loteriju.

Mana āda deg tajā vietā, kur viņa roka ir, man nav vārdu ko teikt, jo man ir grūti elpot. Viņš ir pārāk tuvu. Mums vajag distanci.

"Nu kā tad būs? Kaķēns norija mēli? Saikne pārāk stipra?" Atņirdzis zobus, ķircinošā veidā, lai mani mazliet iebiedētu, man uz brīdi iestājas šoks, kad ieraugu ilkņus tur, kur jābūt normāliem zobiem mutē. Es brīnījos, ka pat nesalecos, jo uzreiz Fēnikss pasmīn par mani, it kā mana bezreakcija viņu smīdina.

What the heck?

Vai vispār putniem ir ilkņi, vai arī tas tikai parādei, lai iebiedētu kādu savā pakļautībā?

"Man nav bail no tevis," atbildēju tīru patiesību. Varbūt baidījos no jūtām un kā viņš mani ietekmē, bet es nebaidījos no viņa. Es zināju, ka viņš man nedarīs fiziski pāri, izņemot, protams, gadījumus, kur tieku sodīta ar pērieniem. Tagad biju tiešām par to pārliecināta. Kā nekā biju viņa karaliene un zināju, ka lai kāds psihopāts viņš būtu, es kaut ko tomēr viņam nozīmēju.