Deadly | JK

0.7

× C e ļ ā p i e v e c t ē v a

𝓗

Nākamajā dienā garstāvoklis bija daudz drūmāks. Laukā nemitīgi lietus lija, pa laikam vēl pērkons ducināja un man pašai bija jau nelabi visu laiku sēžot iekšā, jo parasti katru dienu devos ciemos pie vectētiņa. Tagad viņš noteikti pārbijies, kur esmu palikusi. Ar tādu domu, ka man beidzot jātiek ārā un jāpārliecina, ka ar mani viss kārtībā, es atradu pašu nama saimnieku virtuvē, kad bija jau pulkstens 10 no rīta.

Viņš jau bija uztaisījis brokastis.
Svaigi ceptas tostermaizes, sagrieztus augļus un pat kafija bija galdā.

Pats bija pārliecies pāri letei, ar kafijas krūzi rokās, kamēr lasīja kādu avīzi. Pamanīju, ka viņam uz acīm ir brilles. Tas vien padarīja viņu gan jaukāku, gan vecāku reizē, taču zināju, ka nedrīkstu tā domāt. Bija jāuzmanās no viņa par katru cenu.

"Labrīt," vēsi nomurminājusi, es devos apsēsties pie ēdienu galda, iespējami tālāk no viņa, pat ja pats vēl stāvēja pie letes kājās.

"Nu, nu. Kur tik garš ģīmis, sirsniņ?" Pa acs sānu ieraudzīju viņu iztaisnojamies un ar visu kafiju nākam manā virzienā. Jutu, ka man sirds salecas no uztraukuma, bet mēģināju to ignorēt un pievērst uzmanību gardajām brokastīm.

Apsēdies man tieši pretī, sajutu atkal to intensīvo skatienu. Tas, ka man neerti bija, ka kāds skatās, kā ēdu, tas jau bija skaidri redzams.

"Neredzu iemeslu būt priecīgai, jo pirmkārt - ārā līst un otrkārt - tu mani nelaid nekur prom," beidzot paskatījusies uz viņu, man elpa jau atkal aizrāvās.

Kā var viens cilvēks būt tik skaists, nemaz necenšoties tāds būt?

Mati izspūruši uz visām pusēm, melns atpogāts krekls, labi redzot mirgojošo tetovējumu, brilles uz acīm tajā skaitā un pašam, kā man - miegains skatiens. Ar tādu skatu es noteikti atbaidītu visu pilsētu, bet viņam ļoti labi piestāv.

Nemanāmi ieraudzīju mazu ķircinošu smaidu par manu skatīšanos, jo nevarēju novērst acis, taču tas ātri pazuda, dēļ maniem vārdiem, ko teicu.
"Tu labi zini, ka tevis drošības labad, labāk palikt iekšpus telpām, kur varu tevi pieskatīt," paskaidrojis, es izpletu acis.

"Es tev esmu kaut kāds bērns vai mājdzīvnieks, kuru tev jāpieskata? Es atvainojos, bet kas tu man esi, ka vari mani ieslodzīt savā mājā? Labi, es saprotu, ka gribi mani pārmācīt par to, ka ielauzos tavā īpašumā, bet tas nenozīmē, ka visu mūžu tagad sēdēšu šeit, kā veca piepe. Es tevi varu iesūdzēt tiesā! " Mani vaigi jau svīla no dusmām, ko jutu, iedomājoties tādu domu vien.

Viņa acis satumšojās.
" Tu laikam nezini ar ko tev ir darīšana un uz ko esmu spējīgs, Hloja. Tad jautāšu vēlreiz - ar kuru galu tu domāji, kad iedomājies nakts vidū pēkšņi līst pāri manam žogam? Labi zini, ka šis rajons ir bīstams bezspēcīgām meitenēm, kā tev pašai. Labi apzinājies iespējamās briesmas un kas var notikt līdz ko spersi kāju svešā teritorijā. Ja es nepazītu tevi, tu jau sen būtu aiz restēm vai arī vietā, kur lieku pārkāpējus, kur viņiem ir īstā vieta, " izrūcis pilnā savā niknumā, es salecos no bailēm, kad ieraudzīju viņa acis degam dzelteni oranžās liesmās.

Bet nē, viņš vēl nebija pabeidzis.

" Tajā vietā, lai tevi pārmācītu kā nākas, tu sēdi šeit sveika un vesela, labi paēdusi, apģērbta un sakopta. Diez vai ieslodzītie pie tādām privilēģijām tiek klāt. Un nemaz nesāc par to, ka turu tevi šeit, jo vari kādu nogalināt. Nē, tur ir pavisam cita runa. Esmu Fēnikss, Uguns Dievs un Paranormālās pasaules valdnieks. Man ir daudz ienaidnieki un līdz ko viņi zinās, ka man esi tu, tas var beigties diezgan slikti, " sakniebis lūpas, jau atkal dusmās, es varēju to visu klausīties tikai caur šoku klusumā, jo nespēju noticēt tam, ko dzirdu.