"Nu, nu, nu," dzirdējusi zemu balsi sev aiz muguras ar ķircinošu toni, es varēju tikai pagriezt galvu uz viņa pusi, lai sastaptu ar viņu acu skatienu, no kura parasti izvairījos.
"Kas?" mana balss bija klusa.
Viņš lēni pasmaidīja.
"Saproti, ka šeit...
Atvērusi acis, pirmais ko ieraudzīju, bija tumši griezti un apkārt bija viss kluss. Ilgi es tā skatījos uz augšu, līdz saņēmos piecelties sēdus. Sapratusi, ka esmu Jungkooka guļamistabā, es ar acīm gribēju sameklēt viņu pašu, bet ar mani neviens istabā nebija. Arī man blakus izskatījās, ka neviens nav gulējis, jo bija jau pienācis rīts un saule spīdēja caur istabas logiem, dodot maigu atmosfēru. Tad es arī atcerējos iepriekšējās nakts notikumus.
Mēs bijām atpūtas telpā, abi relaksējāmies, kad pēkšņi bija sprādziens un tālāk bija kā miglā, jo atcerējos tikai dažus fragmentus. Viss man sāpēja un pēdējais bija tas, ka Jungkooks pārvērtās par īstu Fēniksu.
OMG Vai tas tiešām bija pa īstam?
Es neatceros, kas notika tālāk, protams, jo aizmigu, bet kur tad palicis mans putns?
Laiku nekavējot, es nometu no sevis segu, ātri paskatoties uz sevi un jutusi, ka man nav nevienas skrambiņas,brīnumainā kārtā, es izlecu no gultas un momentā devos Fēniksa meklējumos. Izlūkojusi katru istabu, kura katra izrādījās tukša, es nogāju lejā un uzreiz devos uz atpūtas istabas pusi. Gaidījusi sagaidīt briesmīgo skatu, ko izraisīja vakarnakts sprādziens, mani sagaidīja pilnīgi neskarta telpa, it kā nekas nebūtu bijis. Es uz to visu skatījos ar muti vaļā, pamanot, ka viss stikls ir vietās un mans dators bija nolikts uz mazā dīvāna.
Vai esmu visu to nosapņojusi?
''Oi! Tu jau esi augšā, cukuriņ!'' zema balss iespiedzās aiz manis un es ar kliedzienu apgriezos apkārt, jau ar rokām sevi aizsargājot, taču ieraudzījusi kurš tas ir, es nopūtu atvieglotu elpu un nolaidu rokas uz leju.
''Tae?'' manā balsī bija neticība, kad ieraudzīju nama saimnieka brāli, ar priekšsautu uzsietu virs drēbēm.
Viņš tikai šķībi pasmaidīja,'' Jā, tas esmu es. Negribēju tev piezagties tik klusi, bet tā nejauši sanāca."
Manas uzacis bija sarauktas,'' Ko tu šeit dari? Kas notika vispār, jo man liekas, ka es vakar staigāju pa miegam. Man bija tik šausmīgs sapnis, tu pat nevari iedomāties,'' sākusi stāstīt, Taehyung pierē parādījās mazas rieviņas un acīs parādījās dīvains skatiens, līdz viņš pakratīja galvu un pienāca pie manis tuvāk.
Uzlicis rokas uz maniem pleciem, tagad viņš bija pati nopietnība,'' Hloja, es ceru, ka tev nav iestājusies nekāda trauma, bet tas nebija nekāds sapnis. Jums tiešām vakar uzbruka un Jungkooks pasauca mani, lai pieskatu tevi, kamēr ir pats ir prom. Tas kas notika, bija briesmīgi, ja varu izteikt savu viedokli, bet neuztraucies, tavs Kookie visu nokārtos un jūs atkal būsiet laimīgi kopā. Vai tas nav brīnišķīgi?'' iesaucies satraukumā, Tae atkal smaidīja to plašo smaidu, kā parasti.
Man uz brīdi bija zudusi valoda,'' T - Tas nebija sapnis? Bet kā tad...'' noklususi, es pagriezu galvu, lai paskatītos uz tagad skaisto atpūtas telpu, nezinot kā izveidot pilnus teikumus.
''Ahhh! Tas, jā, to es savedu atpakaļ kārtībā. Bija diezgan grūti, jo bija jāatceras, kā sākumā bija, taču tas man izdevās!'' Taehyung paskaidroja manu klusēšanu.
''Tu? Bet tad jau viss bija jāsamaina,'' es nevarēju saprast.
''Nu, aizmirsu pateikt, bet tavs mīļotais nav vienīgais, kuram ir spējas. Esmu burvis un tādas lietas man ir nieks,'' pasmīnējis kā lepna skolas meitene, man izpletās acis par tādu atklāsmi.
Ko vēl es nezinu?
Ups! Gambar ini tidak mengikuti Pedoman Konten kami. Untuk melanjutkan publikasi, hapuslah gambar ini atau unggah gambar lain.
