Reta parādība, rakstu vēlreiz.
Es paēdu. Bet kāpēc es rakstu?
Redz, tas ir sarežģīti. Tā tas nestrādā.
Sēžu. Klausos - kaut kas, drīzāk kāds, zālē spēlējas ar klavierēm. Spēj spēlēties ar klavierēm.
Domāju. Ja nu tur ir viņš? Iespējams.
Un ja nu es gribu aiziet ar viņu parunāt? ...
Kāda jēga!? Kāda?
Aiziet, pateikt kāds es bēdīgs bērns, ka tiku uz augstāka ranga skolu? Pasūdzēties atkal kādam?
Es jau biju bez iemesla pie viņas otrajā stāvā. Es jau ar viņu bez iemesla parunājos. Kāpēc gan man būtu jāiet ķert kāds viņš rokā? Pateikt, ka es gribu nākt uz viņa kori? Un arī to, ka es esmu jau no savas vietas šeit atteikusies? Ka es gribu uz kori citā skolā, bet koris taču (jo) nav tas, pēc kā izvēlēties, kur mācīties?
Ja es jautāju, man jāgrib kaut kas noskaidrot. Es nevaru iet pajautāt pajautāšanas pēc, tā nu gluži vienkārši nedrīkst. Pazīmēties, vai? Hhh. nevar, nevajag, nedrīkst. nedrīkst tā.
tā tas nestrādā. Un diez vai strādās.
strādās? Vai Tu strādāsi?
Tagad ar jēgu... varbūt? Nu, vajaga!
Aj... ... trrrpufff... tu... strādāsi..? .. puffff...
YOU ARE READING
Pasts noklīdis.
RandomTu izsūtīji vēstules, bet tās adresātu nesasniedza. Tās iesprūda uz papīra, piešuva ar burtiem. Apturi manu grimstošo kuģi, tas pilns ir līdz malām ar pārdomu kravām un atbildēm noklusētām. ^u^ nelielas vēstules nezināmiem dažādiem personāžiem bez k...