Es nerakstīju Tev, ka man ir skumīgi, bet "skumīgi" diez vai būs īstais vārds. Es sēdēju ieslēgusies vannas istabā un raudāju. Raudāju un dusmojos uz sevi. Nu kas tā dara? Pat desmit minūtes pēc koncerta beigām ir par daudz, lai uzgaidītu? Lai sagaidītu, kaut apsveicinātos ar Tevi!? Tevi, kas mani šeit mīļi lūdza un vairākkārt aicināja! Tevi, kas mani šeit tā vēlējās redzēt! Un... redzēja arī... un ne vairāk... Tevi, kas tik daudz prieka spēj atsūtīt pāris vārdos vien, Tevi, ko alkstu satikt jau kopš mūsu pēdējās tikšanās pirms jau vairāk nekā mēneša...
Es vispār neprotu raudāt, arī dusmas man nāk grūti, tā nu sēdēju un domāju, un lūk, vismaz es raudu. Vismaz! Cik nožēlojami. Paula, Paula, tā nedrīkst darīt, tā nevar, tā gluži vienkārši neklājas! Un... vai gan es nesaprotu? tagad. Vai gan man nav gauži žēl? tagad. Vai gan man nesāp un es sevi neplēšu un man nekāpj kamols un citas peles ar asiem nagiem kaklā?
Es nedrīkstēju Tevi atstāt ar skatienu vien.
KAMU SEDANG MEMBACA
Pasts noklīdis.
AcakTu izsūtīji vēstules, bet tās adresātu nesasniedza. Tās iesprūda uz papīra, piešuva ar burtiem. Apturi manu grimstošo kuģi, tas pilns ir līdz malām ar pārdomu kravām un atbildēm noklusētām. ^u^ nelielas vēstules nezināmiem dažādiem personāžiem bez k...
